Vakar braucu pa ierasto vilciena maršrutu Jelgava-Rīga un apsēdos pie loga. Pārējās vietas brīvas. Tad atnāca tāda četru cilvēku ģimenīte – tētis, mamma, meita un dēlēns. Nekas īpašs nebija novērojams, līdz dēlēns sāka runāt 🙂 Sākumā es nedzirdēju, ko viņš runā, līdz aizgāja līdz manām smadzenēm, un sapratu, ka viņš uzdod vecākiem (vairāk mammai) dažādus jautājums. Kā jau visi mazie.
"Kāpēc tur uz grīdas spīdīgas līnijas? Kāpēc tur tās vajadzīgas" – un pats pieliecas un mēģināja ar rokām pieskarties šīm metāliski spīdīgām līnijām. Tad mamma: "Izbeidz! Nu nevajag jau slaucīt nost zemi tur!". Mazais mazliet aprāvās, pārstāja "slaucīt", apsēdās un teica "Īstenībā tā nav zeme, bet sāls..mam" :)) mamma klusē, meita smaida. Tētis skatās uz mammu.
Nu es neskatījos uz grīdas un nepētīju vai tur tiešām ir sāls (sniega ārā parāk nav) un vispār kā tur vairāk sāls vai smilšu/zemes. Bet tas apgalvojums izraisīja arī man smaidu. Ar šo apgalvojumu beidzās diskusija par grīdām un zemēm, un sāli.
Pēc laiciņa mazais uzdeva citu jautājumu "Kāpēc tajā pusē ir tumšāks un šajā gaišāks?". Es tā pats apskatos vai tiešām un jā (vienkārši no vienas puses apmācies, bet otrajā saule spīd. sauli neredz.). Man likās, ka jautājums tika uzdots māsai, bet tā neatbildēja. Tad mamma teica tas tāpēc, ka tajā pusē ir mākoņi, kas aizsedz sauli. Šī atbilde apmierināja jautātāju un viņš neko vairs neuzdeva par šo tēmu, tomēr pats pie tās kavējās – aizvēra acis un iztaisnoja muguru + vēl paliecās mazliet uz priekšu un tad lēnām grieza galvu uz kreiso un tad uz labo pusi. Tā vairākas reizes. No tā, ka acis nebija aizvērtas ar baigo spēku (nebija grumbu, kas ir, kad stipri aizmiedz acis), es secināju, ka viņš skatās kā mainās gaisma. Tur kur tumšāks caur acu plakstiņiem būs tumšāks un tur kur gaišāks – gaišāks. Pārējā ģimenes daļa saskatījās un sasmaidījās – to es nez, ko viņi padomāja. Varbūt viņi neminēja, ko viņš dara, bet zināja. Un tas varbūt bija pavisam kas cits, nevis tas, ko es iedomājos.
Un es tā iedomājos tikai tāpēc (mandom), kas es pats tā darīju. Un daudzi tak tā darīja, m?

Un man patika tas mazais. Ne viņš žēlojās, ka viņam nav pleijerīša (māsai bija) un viņš nebļāva, kad viņam nepievērsa lieku uzmanību. Lieku 10/10 acis. 🙂