Lūgums uzzīmēt pēc dzejoļa:
Draugs, uzskaņo savu sirdi un pagriez to kaut nedaudz skaļāk!
Es gribu saklausīt Tavus sirdspukstus.
Lai gan jau tagad Tava sirds magnetafona
skaļuma regulēšanas kloķis ir uz atzīmes "MAKSIMUMS".
Es to zinu. Šķiet, es vienmēr to esmu zinājis.
Tā savādā mūzika, ko es dzirdu ikreiz, kad esmu Tavā tuvumā, ir Tava sirdsbalss.
Taču reizēm tā ir manējā. Es mēdzu kļūdīties, tās nošķirot.
Jo arī manai sirdij ir tik līdzīgs kliedziens. No laimes. Un pēc tās.
/Oskars Kaulēns/
Paldies Silvai par lūgumu uzzīmēt šo dzejoli 🙂
Un zemāk Silvas dāvinājums Oskaram:
Šos dzejoļus palūdza vizualizēt Egro un Sandras kāzām viņiem nezinot. Tāpēc taga tik atcerējos ielikt, jo bija aizmirsušies. Nezinu vai beigās tie tika iekļauti kaut kādā veidā kāzās (avīzē vai vienkārši tāpat), bet te nu tie ir.
..Laiks apstājies lietū šajā,
Bezgalīgas stundas sniega maigā
Ar tevi, mana skaistā,
Laiks apstājas…
Sniegs snieg sniegainajos matos….
–
Ja tu būtu mana meitene
Tad es Tev mēness ziedus dāvātu
Trīs skaistas zvaigznes no debesīm
Tev zem spilvena pabāztu
Ja tu… ja es… ja mēs
Ja būtu tādi – MĒS…
–
Autors abiem dzejoļiem: Egro
Kaktuss
Tu saki: „Nedzīvs.”
Saki: „Vienkāršs stāds.
Vai brīvs vai nebrīvs –
Ko gan saprot tāds.”
Bet, paskat vien,
Cik skumjš uz palodzes tas stāv,
Kad vēji garām nes
Gar rūtīm sniegā pārslas mirdzošās.
Viņš neredz tās.
Viņš iegrimis ir sapņu ainās.
Viņš jūt,
Kā saknes karstā zemē lien,
Ka saule glāsta viņu –
Adataino.
Tik maigi glāstīt pratis nav neviens.
Ai, labais glāsts!
Ai, saldais saules sīrups!
Un tad
Nāk lietusgāzes šalcošās,
Nāk reizi gadā
Mazgāt viņu tīru.
Un atkal saule…
Sapņi skumjas kliedē,
Un kaktuss izplaukst
Sārtā, krāšņā ziedā;
Un sapņi izplaukst
Sārtā, krāšņā ziedā
Un pretī sniega pārslām rūtīs slejas.
Bet vējš aiz loga negants
Smejas, smejas.
Cik nejauki, ja kāds par sapņiem smejas.
/Harijs Skuja /
