Kaktuss

m.meldra:: dzejolis
Kaktuss

Tu saki: „Nedzīvs.”
Saki: „Vienkāršs stāds.
Vai brīvs vai nebrīvs –
Ko gan saprot tāds.”
Bet, paskat vien,
Cik skumjš uz palodzes tas stāv,
Kad vēji garām nes
Gar rūtīm sniegā pārslas mirdzošās.
Viņš neredz tās.

Viņš iegrimis ir sapņu ainās.
Viņš jūt,
Kā saknes karstā zemē lien,
Ka saule glāsta viņu –
Adataino.
Tik maigi glāstīt pratis nav neviens.
Ai, labais glāsts!
Ai, saldais saules sīrups!
Un tad
Nāk lietusgāzes šalcošās,
Nāk reizi gadā
Mazgāt viņu tīru.
Un atkal saule…

Sapņi skumjas kliedē,
Un kaktuss izplaukst
Sārtā, krāšņā ziedā;
Un sapņi izplaukst
Sārtā, krāšņā ziedā
Un pretī sniega pārslām rūtīs slejas.
Bet vējš aiz loga negants
Smejas, smejas.
Cik nejauki, ja kāds par sapņiem smejas.

/Harijs Skuja /


Nemiers lodēm

Kad lodes nav mierā
Paraksts: “Kad lodes nav mierā” (uz Zemgales Ziņām)
Par nesenām un pārējām slepkavībām


Cūķi

Gaļa nekļuva garšīgāka, kad to otru mājlopiņu nosaucu par Super-Cūķi. Pat sliktāk: sivēns kļuva iedomīgs..

Paraksts: “Gaļa nekļuva garšīgāka, kad to otru mājlopiņu nosaucu par Super-Cūķi. Pat sliktāk: sivēns kļuva iedomīgs..” (pagarš sanāca paraksts. Nu da lab. Pēdējais teikums paskaidrojošs – to varētu ņemt ārā).

Aizceļoja uz “Zemgales Ziņas”.


Vai tad var nesmaidīt?

Vakar braucu pa ierasto vilciena maršrutu Jelgava-Rīga un apsēdos pie loga. Pārējās vietas brīvas. Tad atnāca tāda četru cilvēku ģimenīte – tētis, mamma, meita un dēlēns. Nekas īpašs nebija novērojams, līdz dēlēns sāka runāt 🙂 Sākumā es nedzirdēju, ko viņš runā, līdz aizgāja līdz manām smadzenēm, un sapratu, ka viņš uzdod vecākiem (vairāk mammai) dažādus jautājums. Kā jau visi mazie.
"Kāpēc tur uz grīdas spīdīgas līnijas? Kāpēc tur tās vajadzīgas" – un pats pieliecas un mēģināja ar rokām pieskarties šīm metāliski spīdīgām līnijām. Tad mamma: "Izbeidz! Nu nevajag jau slaucīt nost zemi tur!". Mazais mazliet aprāvās, pārstāja "slaucīt", apsēdās un teica "Īstenībā tā nav zeme, bet sāls..mam" :)) mamma klusē, meita smaida. Tētis skatās uz mammu.
Nu es neskatījos uz grīdas un nepētīju vai tur tiešām ir sāls (sniega ārā parāk nav) un vispār kā tur vairāk sāls vai smilšu/zemes. Bet tas apgalvojums izraisīja arī man smaidu. Ar šo apgalvojumu beidzās diskusija par grīdām un zemēm, un sāli.
Pēc laiciņa mazais uzdeva citu jautājumu "Kāpēc tajā pusē ir tumšāks un šajā gaišāks?". Es tā pats apskatos vai tiešām un jā (vienkārši no vienas puses apmācies, bet otrajā saule spīd. sauli neredz.). Man likās, ka jautājums tika uzdots māsai, bet tā neatbildēja. Tad mamma teica tas tāpēc, ka tajā pusē ir mākoņi, kas aizsedz sauli. Šī atbilde apmierināja jautātāju un viņš neko vairs neuzdeva par šo tēmu, tomēr pats pie tās kavējās – aizvēra acis un iztaisnoja muguru + vēl paliecās mazliet uz priekšu un tad lēnām grieza galvu uz kreiso un tad uz labo pusi. Tā vairākas reizes. No tā, ka acis nebija aizvērtas ar baigo spēku (nebija grumbu, kas ir, kad stipri aizmiedz acis), es secināju, ka viņš skatās kā mainās gaisma. Tur kur tumšāks caur acu plakstiņiem būs tumšāks un tur kur gaišāks – gaišāks. Pārējā ģimenes daļa saskatījās un sasmaidījās – to es nez, ko viņi padomāja. Varbūt viņi neminēja, ko viņš dara, bet zināja. Un tas varbūt bija pavisam kas cits, nevis tas, ko es iedomājos.
Un es tā iedomājos tikai tāpēc (mandom), kas es pats tā darīju. Un daudzi tak tā darīja, m?
Vai tad var nesmaidīt, kad Tavs bērns smaida?
Un man patika tas mazais. Ne viņš žēlojās, ka viņam nav pleijerīša (māsai bija) un viņš nebļāva, kad viņam nepievērsa lieku uzmanību. Lieku 10/10 acis. 🙂