Bērni pietupstas un atkal aizskrien – diena paiet skriešanā. Cilvēks dienā izskrien divas trīs un četras jūdzes. Citiem vārdiem sakot, sūdzas, sūdzas, sūdzas. Es no vakardienas atceros kā lidojoši kurmji man sita pa pakausi vienā smukā laikā, kad arī sniegs izdomāja mani sakaitināt, dejojot tikai gaisā. Es ar visu cerību devos prom un atstāju kurmjus turpat, kur tie, milzīgu klanu nograuzuši, svinēja lielās kurmju bēdu dienas. Jo tas svarīgi nebēgt no savām skumjām un nosvinēt kā pienākas tās – tāpat kā priekus. Kurmjiem patīk sēdēt alās, bet ar mēru. Kurmjiem patīk svinēt, bet vēl ar lielāku mēru. Kurmji ir dumji, bet to viņi zina un lasa Sokrātu atkal un atkal.
“Es zinu, ka nekā nezinu.”
Un paši lielākie fani paši sevi noindē. Tikai viņi vēl nav tik gudri. Sokrātu piespieda atteikties no savām domām. Kurmji, savukārt, nebija spiesti izdarīt izvēli. Viņi paši sakāpināja savas domas līdz kritiskajam un nobeidzās. Tjip, lielās patiesības nolūkos. Neviens nemanīja, es tik pasmēju – par kurmja nāvi. Jomajo! Un nevaru saprast, vai tas bija pieklājīgi vai nē, jo tie kurmji bija mazliet (vairāk nekā mazliet) stulbi un es laikam arī, ka ļauju savai sejai mainīties no tā, ko dara kurmji. Kuri man ir puslīdz vienaldzīgi. Laikam tomēr nav. Es tikai it kā vēlos domāt, ka esmu par viņiem gudrāks un noteikt savu pozīciju kurmju ielās. Es biju mazāks un tad es likos gudrāks (sev). Es nesu tādu kā kristietību kurmjiem – es raku viņus ārā un rādīju sauli. Es gribēju viņiem parādīt, cik skaista ir saule, ko Es redzu, bet viņi nē. Man beigās bija lauks ar kurmju skeletiem. Piesieti pie kokiem, krūmiem, lieliem zāles stiebriem un citiem moku objektiem.
Tie tur tā arī gulēja: šie izkaltušie kurmji. Es neaiztiku mirušos, jo tā nedrīkst un es neaiztiku. Es aiztiku dzīvos un viņiem mēģināju parādīt dzīvi kādu redzu to ES. Es. Es.. es. Tagad saprotu, ka ar mazo “es”. Tikai nesaprotu, kāpēc man tas bija tik svarīgi – ielikt citiem kaut ko, kas man bija ikdiena. Tas bija tāpat, kā ielikt aizmigušu cilvēku pie stūres + tādu, kurš nemāk vadīt auto. Manā skeletu laukumā lido taureņi. Tos es neaiztiku – sauli taču redz.
