Kurmju dienas un manas nedienas

Bērni pietupstas un atkal aizskrien – diena paiet skriešanā. Cilvēks dienā izskrien divas trīs un četras jūdzes. Citiem vārdiem sakot, sūdzas, sūdzas, sūdzas. Es no vakardienas atceros kā lidojoši kurmji man sita pa pakausi vienā smukā laikā, kad arī sniegs izdomāja mani sakaitināt, dejojot tikai gaisā. Es ar visu cerību devos prom un atstāju kurmjus turpat, kur tie, milzīgu klanu nograuzuši, svinēja lielās kurmju bēdu dienas. Jo tas svarīgi nebēgt no savām skumjām un nosvinēt kā pienākas tās – tāpat kā priekus. Kurmjiem patīk sēdēt alās, bet ar mēru. Kurmjiem patīk svinēt, bet vēl ar lielāku mēru. Kurmji ir dumji, bet to viņi zina un lasa Sokrātu atkal un atkal.
Es zinu, ka nekā nezinu.
Un paši lielākie fani paši sevi noindē. Tikai viņi vēl nav tik gudri. Sokrātu piespieda atteikties no savām domām. Kurmji, savukārt, nebija spiesti izdarīt izvēli. Viņi paši sakāpināja savas domas līdz kritiskajam un nobeidzās. Tjip, lielās patiesības nolūkos. Neviens nemanīja, es tik pasmēju – par kurmja nāvi. Jomajo! Un nevaru saprast, vai tas bija pieklājīgi vai nē, jo tie kurmji bija mazliet (vairāk nekā mazliet) stulbi un es laikam arī, ka ļauju savai sejai mainīties no tā, ko dara kurmji. Kuri man ir puslīdz vienaldzīgi. Laikam tomēr nav. Es tikai it kā vēlos domāt, ka esmu par viņiem gudrāks un noteikt savu pozīciju kurmju ielās. Es biju mazāks un tad es likos gudrāks (sev). Es nesu tādu kā kristietību kurmjiem – es raku viņus ārā un rādīju sauli. Es gribēju viņiem parādīt, cik skaista ir saule, ko Es redzu, bet viņi nē. Man beigās bija lauks ar kurmju skeletiem. Piesieti pie kokiem, krūmiem, lieliem zāles stiebriem un citiem moku objektiem.
Tie tur tā arī gulēja: šie izkaltušie kurmji. Es neaiztiku mirušos, jo tā nedrīkst un es neaiztiku. Es aiztiku dzīvos un viņiem mēģināju parādīt dzīvi kādu redzu to ES. Es. Es.. es. Tagad saprotu, ka ar mazo “es”. Tikai nesaprotu, kāpēc man tas bija tik svarīgi – ielikt citiem kaut ko, kas man bija ikdiena. Tas bija tāpat, kā ielikt aizmigušu cilvēku pie stūres + tādu, kurš nemāk vadīt auto. Manā skeletu laukumā lido taureņi. Tos es neaiztiku – sauli taču redz.
Mana saule ir vissmukākā, visspožākā un gudrākā


77. narkotiskais pārākums

Cilvēki tika nolikti uz kājām un tiem tika likts dzīvot. Dzīvoja jau arī. Tikai katrs rīkojās savādāk. Viens iekārtoja māju, otrs spēļu zāli, bet vēl seši apvienojās un piekāva divdesmito un trīsdesmit ceturto.
Šie abi rāpoja pēc palīdzības un lūdza to Septiņdesmit septītajam. Tas ar prieku palīdzēja, bet nejauši un pavisam negribot pašā prāta kaktā dzima pārākuma sajūta. Tā vēl nemaz nebija attīstījusies un nekā slikta nenodarīja. Pēc abu (20. un 34.) izārstēšanas un uzslavu saņemšanas, s-septītajam radās gandarījuma sajūta un daļa no tās aiztecēja pa sajūtu barības vadu uz pārākuma kambari. Pārākums mazliet paaugās. Pavisam pavisam mazlietiņ.
Es esmu karalis, jo palīdzu visiem
Apkārtnē ar katru palīdzību no 77. puses, pieauga pārliecība par tā labsirdību, godīgumu un nesavtīgumu. Tas viss bija taisnība.. tikai.. tikai bāzēts vēlāk kļuva uz kaut ko citu, nevis vienkāršu vēlmi palīdzēt. Viņam patika palīdzēt, bet vairāk patika papildināt savu pārākuma sajūtu. Jo vairāk kādam palīdzēja, jo vairāk vietas tā aizņēma prātā. Palīdzība sāka balstīties uz pārākumu, bet neviens to nemanīja. Arī 77. palīdzēja būdams pārliecībā, ka tā ir vislabākā vēlme no viņa puses.
Narkotiskais pārākuma efekts. Diemžēl viņam neiedegās sarkanas acis ugunīs kā ļaundariem multfilmās. Diemžēl viņš arī necēla vienu roku pret debesīm un nesmējās ļaundaru smieklos. “Diemžēl”, jo tad viņš varbūt redzētu sevi spogulī tādu un redzētu arī, kas viņām prātā. Bet būtībā nav nemaz slikts cilvēks (no malas). Un nevienam sliktāk nepaliek no tā. Varbūt bez šīs narkotikas viņš nebūtu tik daudziem palīdzējis.
Žēl tikai, ka mēs zinām kāds tam visam pamats.
p.S. viņa labdarība 99% (100 cilvēki mīnus 1 cilvēks viņš pats). Es nezinu vai pārākums atdzims, kad viņš palīdzot sev to iznīdēs.


Bērnudārzā

Manā bērnudārzā ir sešpadsmit bērni. Es viņiem mācu domāt par sevi un tikai sevi. Audzinu katru kā vienu pašu un lieku neskatīties citiem ne acīs, ne galvā, ne rokās un kājās. Man nepatīk, kad viņi mani neklausa un sataisa bardaku dārzā. Tad es nikni bļauju, jo neko citu nevaru darīt. Tie ir bērni un sist viņiem nedrīkstētu – tas arī nepalīdzētu. Katrs ir neaudzināta personība, kuru jāiemācās kontrolēt. Kura varbūt jāievirza sliedēs, pa kurām var iet visas sešpadsmit. Bērni mani klausa pa vienam. Bērni mani neklausa barā – tie jūt savu pārākumu. Tad es kļūstu nervozs un.. mjaa.
16 bērni
Man īstenībā nav bērnudārza un neviena no sešpadsmit bērniem. Es vienkārši nedrīkstu atklāt jums. Viņi ir slepeni un es visus slēpju – šos sešpadsmit bērnus. Pirmais, kad skatos, ko citi dara. Piektais, kad neredzu sevī to, kas citos uzkrīt. Vienpadsmitais, kad es situ par to, kas man tika piedots un Sešpadsmitais, kurš nerunā vispār, kad jārunā būtu.
Bet viņi visi ir interesanti. Katrs māk savādāk dejot, dziedāt un skriet. Māk pārmācīt un iedvesmot citus. Tiecas izaugt un pilnveidoties. Es tik skatos, lai viņi neizbēgtu. Es tik skatos, lai viņi būtu savā bērnudārzā.
..nē, piedodiet, man bērnudārza nav. It kā.