Tējā peldēja sū..ķeburiņi. Klasesbiedrs (tāda nu viņam iesauka, es neko nezinu.. 😉 ) skatījās kā tie kustās apkārt pa riņķi vien, vienā virzienā. Tad mainīja tējas maisīšanas virzienu un atkal skatījās. Pats nezināja, ka viņa sejas izteiksme mainās un ka viņš sāk neapzināti smaidīt. Acis viņam bija ļoti tuvu glāzes malai. Un ja skatītos viņam sejā no tāda pat augstuma, kādā bija viņs, tad varētu redzēt tikai acis un augstāk. Deguns jau bija palicis zem glāzes malas. Pašam viņam nepatika dzert tēju, kura peld sū..ķeburiņi, varbūt tāpēc viņš tos ilgi pētīja, ar karoti mainīdams to orbītu. Varbūt tā arī bija.. Tomēr mammai tā nelikās. Iekrāvusi ar plaukstu pa pakausi, viņa atgrieza smaidītāju atpakaļ reālajā pasaulē. Maģiskā mammas roka.
—
Pilnais teksts no “Sastādi man kompāniju“. Tur iekšā nepilns jeb mazliet izgraizīts. Tad nu šis kā patchss 🙂 jāpārlasa tie teksti no grāmatiņas, lai ieliktu te vēl tos, kuri nav pilni. Aizsūtīju māsai mazu saturu no nākamās paredzētās grām. Teksti būs pārsvarā no tā, ko es te sarakstīju iepriekš ar atslēgvārdu stāsts vai novērojums. Tomēr te vēl nekā daudz nav. Moš, līdz pašai grāmatiņas satura taustāmai fāzei te būs kas vairāk.