hops – the žurka

Lēni, lēni no pagraba vilkās ārā suns.. zobos nesa milzīgu žurku. Mēs mājās jau to bijām nosaukuši par "hopu", jo viņa skraidīja baigā ritmā. Un šajā skraidīšanas ritmā mans mazais krustdēls, kuram ir 7 gadi, sāk repot baig.. Tad nu tāds stāsts par to žurku.
Suns nolika to mums pie pašām kājām un, šūpodams asti gandarījuma ritmā, skatījās uz mums. Ak jā, izkāris mēli. Atcerējos, kad žurka skraidīja, es vienmēr baig bļaustījos un mežonīgi ālējos – tā izrādīdams savu nepatiku. Tas gan bija tikai tad, kad man blakus istabā atradās vēl vismaz viens cilvēks. Kad neviena nebija, es tik sekoju līdzi skaņām ar mazliet puspavērtu muti. Kad atskanēja kaut kas skaļāks, man puspavērtajā uzlija smaids. Bet tas tikai tad, kad es biju vienatnē.
Man radās arī ideja par to, ka vajag palaist suni tur, kur biežāk atskanēja hopa skaņa. Tā es parādīju mājiniekiem, ka man ir izdoma un es spēju rast risinājumus (suns vai peļu slazdi.. dāāā ). Es neticēju, ka suns saķers hopu. Es pat cerēju, ka nesaķers, jo šī žurka mūsu (noteikti manu ) dzīvi padarīja par veselu puskilogramu dzīvīgāku. Mēs izrādījām savu sašutumu. Mums radās diskusijas un strīdi. Kad biju viens un man nevajadzēja jaukt galvu un klusumu ar savām klaigām, es iedomājos, kā hops skraida pa bēniņiem. Vai arī skrien gar putekļainām sienām ošņādamies pēc kaut kā. Hopa pelēkā krāsa un baltie zobi, kā arī garā aste – viss vietās. Suns to pierādīja. Es ienīstu suni. Viņš man izjauca manu puskilo prāta nodarbi. Tagad atgriežas klusums. Atgriežas vecās domas. Atgriežas viss, ko bija paņēmis un uzsūcis sevī hops – zināms, bet nemanāms dzīvnieks, kurš it kā ir ienaidnieks, bet palīdzēja dzīvot.
Prātam palīdz grauzēji
Un varbūt tāpēc cilvēki tik ilgi karo -kādam ir vajadzība pēc publiskas kliegšanas uz kādu. Izrādīšanās. Garlaicības aizsišana. Un galu galā bērnišķīga uzmanības pievēršana sev. Es vairs nekad nesastapšu šito hopu, bet es ceru, ka nāks cits – tāds mazs, mazs hops, kurš spēj ik pa brīdim man aizņemt prātu.
Es paslavēju suni par padarīto "Malacis! Labs suns!", bet , kā jau teicu, es viņu ienīstu. Bet es viņam nesitu. Nevienu reizi. Suns!


santīms uz ie..las

Vakar niitro ar ierakstu lapā mosties.org man atgādināja vienu domu par santīmiem uz ielas.
Cilvēki iedalās sociālajās grupās. Mūžīgi rās augšējos un nepiedos diskrimināciju, bet paši vērsīsies pret sev relatīviem apakšējiem. Viss normāli – tā būs būt. Bet pēc kā mēs nosakām sociālo statusu? Protams, uzvalki un bārdas, skatiens, attieksme un arī smaka. Vēl viens (tāds ar smīnu ) veids būtu pēc tā, cik cilvēks ir gatavs pieliekties. Cik liels santīmgabals liks cilvēkam to pacelt (liks tupties, locīt muguru un aizņemt dārgo laiku).
Kāda summa liek Tev tiekties pēc tās?
Nabagam 1 santīms būs vērtīgs atradums, jo tam var pielikt klāt vēl vienu, vēl vienu, vēl.. sanāks maizei. Ko darīs mazliet bagātāks? tas viņam piesaista uzmanību, bet liekties viņš nelieksies. Galu galā maize viņam jau ir. Bet 5 santīmi.. hmm.. vērts jau padomāt, jo pieciem klāt var pielikt vēl un vēl, un vēl.. sanāks hotdogam.
.. 0,50Ls
.. 1Ls
utt. Un Tevis cienīgs pretinieks ir?
Bet kā jau jebkurā sistēmā/mācībā ir izņēmumi. Šajā gadījumā šie izņēmumi būtu tādi cilveka tipi kā kolekcionāri, skopuļi un vienkārši bērni (nevaru izdomāt par bērniem. Bagātie beerneļi tak arī necels, jo viņam tētis iedos vairāk . Varbūt mazākiem patiktu tāpat pacelt – mamma neļautu.). Bet pavērot jau var, kā katrs reaģē.


Sastādi man kompāniju

Šodien aiznesu savu grāmatiņu “Sastādi man kompāniju” uz “ttStils “(Miera iela 9, Rīga ). Iekārtojām to pārdošanas plauktā un uzkārām cenu 1,02Ls 🙂 (man zīmīgs skaitlis. par šo skaitli kaut kad citreiz). Aiznesu 10 eksemplārus, un peļņa no vienas grāmatiņas ir.. 0,68Ls. Būs bulciņām. Mani sākumā nesaprata, ka es teicu, lai liek cenu 1,02Ls un tikai tad skaita, cik es saņemšu par katru pārdoto. Parasti viņiem atnāk cilvēks un nosauc summu, ko viņš vēlas saņemt. Tikai tad aprēķina gala cenu, pieliekot visus PVN.
Tā kā tur mani paaicināja pazīstamā, tad diskusija bija vairāk brīvāka, nevis kaut kāda “runājam par naudu”. Varbūt arī ne tāpēc, jo veikaliņš arī ir tāds brīvāks . Cilvēki tajā tādi paši. Daudz interesantu fotogrāfiju, zīmējumu, lietiņu, utt.
Par grāmatiņu. Grāmatiņas pirmajā daļā akcents uz stāstiem un parastiem pārdomu tekstiem. Beigu daļā salikti vairāk zīmējumi. Grāmatiņas saturs – manējais. Grāmatiņas maketētāja/noformētāja mana māsa Jolanta Ruskule, kurai šī grāmata bija kā diplomdarbs. Tad nu pie reizes, paldies.
grāmatiņa - Sastādi man kompāniju
Grāmatiņa nebūs pieejama izdevniecībās – tai nebija tāds mērķis. Tās tirāža bija 200 gab. un daļu esmu jau atdāvinājis draugiem un paziņām. Tā bija BETA versija īstajai (nākošajai) grāmatiņai. Un tagad 10 aiznesu uz pārdošanu. Drīzāk paskatīties, kas no tā visa sanāks.
Tas, kurš bremzē otras grāmatiņas nokļūšanu līdz izdevniecībām, ir tikai un vienīgi es. Man ir nenormāls slinkums domāt, ko labāk likt grāmatā + jāizdomā pāris teksti vēl. Nu bet es ceru, ka drīz slinkums aizmuks. Sāku novērot mazu atkāpšanos.
Grāmatiņas nosaukums no zīmējuma:
Sastādi man kompāniju


[programmēšanas] interešu apnikums

Pirmo reizi programmēšanas apnikumu novēroju sev trešā kursa beigās un visu to vasaru (es tad vēl mēģināju piespiest sevi programmēt, bet tas bija lieki). Tad 4.kursā viss aizgāja atkal daudz maz ieinteresētībā . Man laikam interesēja tikai dažas lietas no tās. Tas posms, kad tika iepazīta programmēšana, bija aizrautībā 🙂
programmētāji aizraujas
Man tik retumis tagad uznāk, ka programmēšana līdz galam parauj – tas ir vēl no tā, ka ir tāds kā gribas zudums un motivācijas trūkums. Tomēr šodien bija savādāk. Sāku tulkot/pielabot blogu – wordpresu un plaginus (pamazām iepazīstos) un mazliet aizrāvos.
Ar tām interesēm ir tā, ka apnīk tak, ja pārgruzī – tad pat pastrādāt nevar. Un, ja sanāk, tad , mandom, ka nekvalitatīvi. Varētu kādu laiku no tās atpūsties, bet tagad tas grūtāk izdarāms, jo pa atvaļinājumu programmēju (piespiedu) kaut ko sev. hmm.. Tas laikam kā jebkurā lietā – apnīk pamazām. Arī cilvēki. Un tas uz abām pusēm vērsts: Tev kāds un Tu kādam.
a, čo.. interesantāk.