Pirmo reizi programmēšanas apnikumu novēroju sev trešā kursa beigās un visu to vasaru (es tad vēl mēģināju piespiest sevi programmēt, bet tas bija lieki). Tad 4.kursā viss aizgāja atkal daudz maz ieinteresētībā . Man laikam interesēja tikai dažas lietas no tās. Tas posms, kad tika iepazīta programmēšana, bija aizrautībā 🙂

Man tik retumis tagad uznāk, ka programmēšana līdz galam parauj – tas ir vēl no tā, ka ir tāds kā gribas zudums un motivācijas trūkums. Tomēr šodien bija savādāk. Sāku tulkot/pielabot blogu – wordpresu un plaginus (pamazām iepazīstos) un mazliet aizrāvos.
Ar tām interesēm ir tā, ka apnīk tak, ja pārgruzī – tad pat pastrādāt nevar. Un, ja sanāk, tad , mandom, ka nekvalitatīvi. Varētu kādu laiku no tās atpūsties, bet tagad tas grūtāk izdarāms, jo pa atvaļinājumu programmēju (piespiedu) kaut ko sev. hmm.. Tas laikam kā jebkurā lietā – apnīk pamazām. Arī cilvēki. Un tas uz abām pusēm vērsts: Tev kāds un Tu kādam.
a, čo.. interesantāk.