Sirds

Vakar ieklausījos pukstos. Izrādās sirds tāda interesanta (nop, es nerunāju par mīlestībām). Tīri fiziski sirds ir pareģotā haosā (determinēts haoss ), t.i., tās svārstību frekvence ir katram dažāda, bet tomēr nepārsniedz noteiktas robežas. Pieņemsim, ka minimālā sirds svārstību frekvence ir A un maksimālā B . Sirds frekvence svārstās šajā diapazonā – no A līdz B. Tas ir normāli.
Slimam cilvēkam (sākas virzīšanās uz infarktu) frekvence samazinās. Tā kļūst mazāk haotiska un tātad vairāk paredzama. It kā liktos, ka forši , ja jau var paredzēt kā sirds darbosies, bet nop.. sirdij vajag kur izplesties. Dažas stundas pirms infarkta sirds frekvence kļūst ļoti regulāra un paredzama. Tad iestājas līnija, jeb filmu vārdiem sakot "pīīīīī" kardiogrammas aparātā.

..atgremots no E.I.Siliņa "Lielās patiesības meklējumos" (69.nodaļa)

Ko es gribeju teikt..? Sirds tak ir cilvēks un frekvence tas, ko viņš dara. Cilvēkam piedzimstot, šīs robežas A un B ir ļoti tuvu viena otrai. Tomēr pamazām tās mēs izplešam. Mēs tās pāraugam vai vismaz sasniedzam. Bērns nemāk valodu (piņemsim, ka robežas ir A=400 un B=600), bet mācoties, viņš tās paplašina uz A=350 un B=650. Tas turpinās ar katru iemācīto frāzi – viņš dara, mācās un atkārto. Domāju, ka uz pusaudža vecumu cilvēka frekvence kļūst mazāk attīstīta, jo pusaudzis (vairākums) mazliet pretojas videi, vecākiem. Tātad dzīvo uz atkārtojumiem, jo meklē savu vietu, meklē to, kas būtu viņa mērķis. Uz pusaudža izaugsmes beigu daļas parasti mērķis tiek atrasts vai arī tiek piespiests atrast un tad sākās posms tā sasniegšanai. Cilvēks apzināti iet uz mērķi, paplašinot savas robežas un aizpildot tās.
Dzīves Sīnusi
Pirmsinfarkts
Cilvēks atrod savu nišu. Sākas otrais papildināts pusaudža cikls , kurā papildus pie atkārtošanas nāk izzināšana. Robežas neplešas tikpat ātri, bet tikai palēnām – tiek attīstīta viena maņa (interese). Viņš iestrēgst vienā darbā, kurā notiek ik pa brīdim kaut kas jauns, bet tas nedod cilvēcisko prieku – izziņu. Un izziņa ir galvenais, kas izpleš robežas.
Es arī nedomāju, ka viena interese nespēs attīstīt robežas. Ja tā ir pietiekoši interesanta tam cilvēkam un spēj nest gandrīz katru dienu kaut ko jaunu, vai arī, ja pats cilvēks tajā nesīs kaut ko jaunu, tad robežas pletīsies.
Infarkts
To var nosaukt arī par pusmūža krīzēm vai rudens depresijām, vai vienkārši masveida slikto garīgo. Cilvēks ir vienā vietā un vienīgais, kas kustās ir laiks. Monotons darbs un domas ne tikai bremzē sirds robežas , bet arī liek tām palēnām sarauties. Viņa doma ir "par vēlu " (bet kā zinām par vēlu nav nekad) un viņš ir iestrēdzis. Daudzi pat gaida to elektrošoku , kas viņus pamodinās no komas. Bet bez gribasspēka un vēlmes kaut ko darīt, nekas nesanāk.
Skatoties otrā pusē
Otra galējība – cilvēks, nevis neko nedara, bet lien visur bezjēgā – veido bezmērķīgu haosu. Tas noved pie bezgalīgas raustīšanās, kura izraisa to pašu infarktu. Tikai šis infarkts atšķiras ar to, ka tu es bezgalīgā haosa ciklā. Tu raujies visur, kur vien iespējams. Kaut vai tikai ar vienu kāju vai roku, bet piedalies it visur. Tas nepalīdz nevienam. Kā jau teicu – bezmērķīgs. No tā cilvēks nevis kļūst lēnāks, bet kļūst nervozs, satraukts un svaidās no vienas galējības otrā – sāk raustīties , trīcēt .. Un to apstādināt atkal var tāds elektrošoks , kas tevi atmodina.
Ārsta ieteikums

  1. Izmaini šo vietu. Papildini to ar jaunām idejām (nepārspīlējot)
  2. Atrodi idejas, kuras tev vēl jāatklāj.
  3. Nebaidies – sirds izturēs.