Manā bērnudārzā ir sešpadsmit bērni. Es viņiem mācu domāt par sevi un tikai sevi. Audzinu katru kā vienu pašu un lieku neskatīties citiem ne acīs, ne galvā, ne rokās un kājās. Man nepatīk, kad viņi mani neklausa un sataisa bardaku dārzā. Tad es nikni bļauju, jo neko citu nevaru darīt. Tie ir bērni un sist viņiem nedrīkstētu – tas arī nepalīdzētu. Katrs ir neaudzināta personība, kuru jāiemācās kontrolēt. Kura varbūt jāievirza sliedēs, pa kurām var iet visas sešpadsmit. Bērni mani klausa pa vienam. Bērni mani neklausa barā – tie jūt savu pārākumu. Tad es kļūstu nervozs un.. mjaa.
Man īstenībā nav bērnudārza un neviena no sešpadsmit bērniem. Es vienkārši nedrīkstu atklāt jums. Viņi ir slepeni un es visus slēpju – šos sešpadsmit bērnus. Pirmais, kad skatos, ko citi dara. Piektais, kad neredzu sevī to, kas citos uzkrīt. Vienpadsmitais, kad es situ par to, kas man tika piedots un Sešpadsmitais, kurš nerunā vispār, kad jārunā būtu.
Bet viņi visi ir interesanti. Katrs māk savādāk dejot, dziedāt un skriet. Māk pārmācīt un iedvesmot citus. Tiecas izaugt un pilnveidoties. Es tik skatos, lai viņi neizbēgtu. Es tik skatos, lai viņi būtu savā bērnudārzā.
..nē, piedodiet, man bērnudārza nav. It kā.