Cilvēki tika nolikti uz kājām un tiem tika likts dzīvot. Dzīvoja jau arī. Tikai katrs rīkojās savādāk. Viens iekārtoja māju, otrs spēļu zāli, bet vēl seši apvienojās un piekāva divdesmito un trīsdesmit ceturto.
Šie abi rāpoja pēc palīdzības un lūdza to Septiņdesmit septītajam. Tas ar prieku palīdzēja, bet nejauši un pavisam negribot pašā prāta kaktā dzima pārākuma sajūta. Tā vēl nemaz nebija attīstījusies un nekā slikta nenodarīja. Pēc abu (20. un 34.) izārstēšanas un uzslavu saņemšanas, s-septītajam radās gandarījuma sajūta un daļa no tās aiztecēja pa sajūtu barības vadu uz pārākuma kambari. Pārākums mazliet paaugās. Pavisam pavisam mazlietiņ.

Apkārtnē ar katru palīdzību no 77. puses, pieauga pārliecība par tā labsirdību, godīgumu un nesavtīgumu. Tas viss bija taisnība.. tikai.. tikai bāzēts vēlāk kļuva uz kaut ko citu, nevis vienkāršu vēlmi palīdzēt. Viņam patika palīdzēt, bet vairāk patika papildināt savu pārākuma sajūtu. Jo vairāk kādam palīdzēja, jo vairāk vietas tā aizņēma prātā. Palīdzība sāka balstīties uz pārākumu, bet neviens to nemanīja. Arī 77. palīdzēja būdams pārliecībā, ka tā ir vislabākā vēlme no viņa puses.
Narkotiskais pārākuma efekts. Diemžēl viņam neiedegās sarkanas acis ugunīs kā ļaundariem multfilmās. Diemžēl viņš arī necēla vienu roku pret debesīm un nesmējās ļaundaru smieklos. “Diemžēl”, jo tad viņš varbūt redzētu sevi spogulī tādu un redzētu arī, kas viņām prātā. Bet būtībā nav nemaz slikts cilvēks (no malas). Un nevienam sliktāk nepaliek no tā. Varbūt bez šīs narkotikas viņš nebūtu tik daudziem palīdzējis.
Žēl tikai, ka mēs zinām kāds tam visam pamats.
p.S. viņa labdarība 99% (100 cilvēki mīnus 1 cilvēks viņš pats). Es nezinu vai pārākums atdzims, kad viņš palīdzot sev to iznīdēs.