Vakar, kad visas domas bija aizgājušas, radās jauna:
Kā jau visas domas, tās sākas ar gandrīz neko, kas tapa nedaudz lielāks un ieguva punkta formu. Nezinu kā raksturot šo domas dzīves posmu. Laikam kā “Piedzimšanu”.
Ja klāt mēs pieliksim laiku (t ):
, tad spēsim izsekot domas dzīvei – līdz pat nomiršanai (ja tā nekļūst par kādu nemirstīgu mūsu galvas vai vispār mūsu sabiedrības neatņemamu sastāvdaļu).
Vakar pie mums uzstādīja dīvainu sistēmu. Tā mazliet bloķēja ieeju un izeju – īsti ērti kustēties nevarējām. Fotografēt to nedrīkstēja, bet ienest zīmuļus gan drīkstēja. Apmēram tā:
Lieki piemetināt (bet tomēr es to izdarīšu), ka agrāk mūsu pļaviņa izskatījās tukšāk. Nevienu nemocīja, kā tai iziet cauri.
Bet progress laikam dara savu un vecās zinātnes sadalās vēl trijās, kurās trūkst speciālistu. Mūsu pļaviņa arī tāda – sadalīta. Mīļo, Sīrupiņ, mēs nezinām, ko darīt.
Daudzi, protams, zina kā protestēt un dara to droši – ar skaļām balsīm, koši – ar sulīgiem saukļiem. Es pagaidām vēroju.
Man pat tā no malas izskatās, ka tā sistēmsiena netraucē tik daudz. Gluži kā Matrix’ā – visas sitēmas ir uzlaužamas vai apejamas apkārt. Man likās pieņemams otrais variants.
Pēc dažiem mēnešiem, kad visiem izkaltušas rīkles un teltī vairs nav ēdamā, tie publiski paziņoja par radikālākiem soļiem (es vairs neko neteicu, par tiem soļiem.. nūū..lai sper savus soļus apkārt sienai. Un varēs spert jebkādus – radikālus, unikālus, kā balerīnai vai vienkārši rāpot.).
Tiek atrasts finansējums un radikālie soļi iegūst baudāmu asa sižeta 3D teātri. Gribeju uzsvērt 3D, lai protestētāji mani nenosauc par pārāk nemodernu. Īstenībā tā bija baiga izklaide – izmantot jaunākos izgudrojumus un pielietot pret esošu ienaidnieku, kurš būtu vienkārši apejams (atkārtošos vēl daudz). Skat, tiem vairāki mēģinājumi jau uz sienas. Likās nekas nesanāks, bet pēc vairākām dienām likās tiek sasniegts zināms rezultāts – tika izurbta pus siena un protestētājiem pievienojās jauni ļaudis, kas sākuši atbalstīt jaunās idejas. Es to nosauktu savādāk – cilvēki, kuriem patīk, kad kaut kas brūk un kaut kam jākrīt. Šakāļi-demolētāji. Bij jautri. Man no malas arī. Visi tik vienoti, visi tik draudzīgi – sen nebija mūsu pļaviņa pieredzējusi tādu vienotu jautrību. Vienotu ideju un vienotu "salaužam vēl kaut ko". Mēs bijām diži un vareni.
Bet tāpat kā bērns mācas, tā sistēma kļuva mazliet gudrāka. Redzēju kā no aizmugures tai pieved resursus. Tās galvenais mērķis bija pretoties tiem, kas pretojās tai. Tika meklētas jaunas tehnoloģijas, stratēģiskie plāni un piesaistīta lielāka cilvēku grupa. Protams, ka veidoja aizsardzību pret to, kas iebrūk vistālāk un pēc dažiem mēnešiem sistēmai bija plāns:
Tā vienkārši kļuva biezāka – aizņēma vairāk vietas uz mūsu pļaviņas. Tas ko neapmierinātie izdarīja dažos mēnešos, sistēma atguva nedēļā un mācījās to darīt to vēl ātrāk. Protams, sitēma paziņoja, ka nevajag pretoties (es par to pašu – apejiet tak apkārt!!!).
Protestētāji nolēma neizmantot vairs vecās tehnoloģijas
un sāka pierast pie jaunās sistēmas. Daži teica, ka nav nozīmes pretoties. Bet tie, kas piedāvāja atrast jaunus līdzekļus un iznīcināt sienu ar lāzeru, neieguva pārāk daudz atbalsta. Visiem bija apnicis cīnīties, ja varēja savā pļavas pusē ganīt aitiņas. Arī neapmierinātie kļuva mierīgāki un sāka audzēt lopiņus.
Protams, pēc kara visi gudri un, protams, jaunā paaudze neko nesaprot no dzīves un nezina kā Lielais Urbis deva vaļā pret sistēmu. Tos dažus gadus vēlāk kādam izdevās aiziet garām sistēmai un tas izmīdīja taciņu. Īstenībā sistēma bija jau galīgi sapuvusi. To bija vienkārši aizmirsuši, bet dzīvoja kā viņus mācīja vecāki, kā bija pieraduši. Daži "no sab.atrautie" tomēr izdomāja iet garām.
Pēc dažiem gadiem mūsu pļaviņa atgriezās sākumstāvoklī – ne sienas, ne atmiņu par to. Tomēr rīt, kad vēl visi vēl gulēs, tur liks vienu pamatīgu sienu. To, pēc neoficiāliem avotiem, neviens nevarēs apiet – to izveidos platāku, biezāku un vēl super-super-superīgāku.
Nez, nez. Aplis kā aplis, tikai jo platāks aplis, jo vairāk liekas, ka ejam taisni, kaut gan pa riņķi.
Vakar atgriezos. Biju izbraucis jeb izlidojis no Latvijas. Darba darīšanās, bet no darba tur darīju nedaudz.
Atšķirības sāk uztvert, kad notiek kaut kas savādāks vai arī, kad cilvēks atrodas citur un gaida "savādumus". Man bija tas otrais sākumā. Darbs cilvēkam liek mainīt attieksmi. Nē, drīzāk, tās izpausmes veidu. Publiskā darba vietā cilvēks smaida un ir ietrenējies daudzas frāzes, kas ir.. pieklājīgas. Un cilvēkam, kurš sūdzas, tas arī palīdz, jo viņu kāds klausās un atbild (savādāk viņš taču nemaz nesūdzētos). Tās frāzes un grimases no malas gan izklausās un izskatās tik viltotas, ka man gribas pārslēgt kanālu (salīdzinājumam "Zvaigžņu lietus". Par laimi to man vajadzēja darīt tikai vienu reizi. Pagaidām.).
Atpakaļceļā gan gadījās, ka vienam darbiniekam nebija komplektā šo frāžu un grimašu. Un tas man likās jau nepieklājīgi:
– Sorry, i lost my pillow. Can you give me one more? – Where is your pillow? – I don’t know.. – We don’t have any extra pillow..Tad viņas spilvens atradās un to pasniedza aizmugurē sēdošais.
visiem ir vienkārši pofig par tevi (un tas man ļoti labi patīk), ja nav sākusies saruna starp jums. Tu vari gandrīz vai lēkāt uz galvas (to vel neesmu iemācījies) un visi ies garām, bet tiklīdz paskatīsies kādam virsū, tā:"How are you today?".
Mēs, latvieši, laikam esam tādi, ka mums patīk ielīst citu dzīvē. Mazliet novērot un salīdzināt. Paši noslēgti, bet kāri pēc citu domām un darbībām, skatieniem un grimasēm, vārdiem. Latvijā es, ejot pa ielu, skatos apkārt un galvenokārt uz cilvēkiem. Skatos acīs tik ilgi, līdz jūtu, ka uz mani arī paskatīsies. Ticu, ka šo pāreju var pamanīt, bet tas nav svarīgi. Lidostā aizkavēja lidmašīnu un visi tāpat kā skrēja rindā, tagad bēga no tās prom un sēdās brīvajās vietās. Sasēdās un daži iemiga, bet daži runāja savā starpā. Vientuļnieki skatījās pa logu vai laptopos. Tomēr neviens neskatījās pretī, neviens nevēroja. naiiiis.
Tas pats notika ārpus lidostas robežām galamērķa zemē.
Cilvēks nepievērš uzmanību līdz tu nesāc sarunu vai nepaskaties virsū. Es uzrāvos ar šādiem skatieniem gandrīz katru dienu 🙂 Tad skatiena mērķis mēģina uzzināt, ko es vēlos. Viens, varūt ne pārāk labs piemērs: gaidīju šefu, kad viņš pirka dzērienu un es stāvēju gabaliņu tālāk. Tad rindā no sāna iestājās kāds kungs, kurš interesanti skaitīja naudu un tas piesaistīja manu uzmanību. Kase bija jau brīva un neviens viņu nekavēja, lai iegādātos kaut ko. Viņš pamanīja manu blenzienu un apvaicājās vai es rindā pirmais, kaut gan es biju patālu, nemaz nekustējos un nebiju aizņemts ar kaut ko, kas kavētu mani pienākt pie kases.
Tur lielākā daļa cilvēku bez problēmām un tikai intereses pēc var pajautāt, kas tur tajā lielajā kastē (vedām izstādes stendu) vai kā savādāk kaut ko pajautāt. Bet tas parasti notiek tur, kur visi cieši saspiedušies vai atrodas nelielā telpā, kur ir nospiedošs klusums un telpa (piemēram, liftā, busiņā utt.).
Telpās – ja esi tas, kas apkalpo cilvēkus, sniedz informāciju, tad ierasta lieta: kāds no tāluma izsaka piezīmi par tevi. Bet tas speciāli, lai tu sadzirdētu un tad nāk klāt. Runā kādu laiku ar savu sarunas biedru. Es, personīgi, īsti nejūtu to brīdi, kad jāiesaistās, bet vajag.
tavi mazie "fak" un "shit" nemaz netiks ņemti vērā. Tur apkārt mazliet mežonīgāk nolamājas, ja kāds vēlas. Šitie ir sinonīmu mūsu "bļīīīn!" vai vienkāršam "āāāā". Protams, vari izmantot visus savus bagāžas vārdus latviešu un krievu valodā, ja ir tāda tieksme. Man neradās.
visur miljons detaļu, lai neko nesajauktu. Uz ceļa autovadītājam ziņojums tiek nodots trīs līmeņos: zīme, uzraksts uz asfalta un vēl dažreiz paskaidrojošais teksts virs galvas blakus luksoforam vai vēl kaut kur. Tur braukt var jebkurš, nopietni. Un nav brīnums, ka viņi pieraduši, ka viss tiek pasniegts uz paplātes, iebarots un sakošļāts. Tā laikam saucas lutināšana. Tomēr ceļi izskatās drošāki un pārliecināts, ka tā arī ir. Tikai pie tā pierod un tādā nestandarta situācijā cilvēkam jau rodas problēmas domāt, jo nav vairs nevienas zīmes, kas kaut ko norāda. Pats neesmu autovadītājs, līdz galam noteikti nezinu. Tāpat tādas detaļas ir ne tikai uz ceļa. Visur apkārt visādi sīkumi, kas viņiem palīdz dzīvot – mazina piepūles.
šis bija atmiņā paliekošāks lidojums nekā pagājušo reizi. Man tā likās. Varbūt tāpēc, ka nebija liels bars kā pagājušo reizi. Tur viss tiek kontrolēts. Katrs štats kaut ko dara. Sacensība starp tiem visās jomās, nezaudējot patriotismu pret valsti un štatu. Veselīgas konkurences piemērs. Kā jau minēju, jūtams patriotisms – un ir par ko. Nav lieka čakara, ja gribi, piemēram, izlēkt ar izpletni. Tur dzīvojošais latvietis mums saka:"aa, ja gribat izlekt ar izpletni, tad no pilsētas 30 vai 50 jūdžu attālumā var aizbraukt. Pusstunda instrukciju un leciet tandēmā + var fotogrāfu noīrēt".
Nu, čo, salielīju? bišķ. nauda un amerika.
Vakar braucu pa ierasto vilciena maršrutu Jelgava-Rīga un apsēdos pie loga. Pārējās vietas brīvas. Tad atnāca tāda četru cilvēku ģimenīte – tētis, mamma, meita un dēlēns. Nekas īpašs nebija novērojams, līdz dēlēns sāka runāt 🙂 Sākumā es nedzirdēju, ko viņš runā, līdz aizgāja līdz manām smadzenēm, un sapratu, ka viņš uzdod vecākiem (vairāk mammai) dažādus jautājums. Kā jau visi mazie.
"Kāpēc tur uz grīdas spīdīgas līnijas? Kāpēc tur tās vajadzīgas" – un pats pieliecas un mēģināja ar rokām pieskarties šīm metāliski spīdīgām līnijām. Tad mamma: "Izbeidz! Nu nevajag jau slaucīt nost zemi tur!". Mazais mazliet aprāvās, pārstāja "slaucīt", apsēdās un teica "Īstenībā tā nav zeme, bet sāls..mam" :)) mamma klusē, meita smaida. Tētis skatās uz mammu.
Nu es neskatījos uz grīdas un nepētīju vai tur tiešām ir sāls (sniega ārā parāk nav) un vispār kā tur vairāk sāls vai smilšu/zemes. Bet tas apgalvojums izraisīja arī man smaidu. Ar šo apgalvojumu beidzās diskusija par grīdām un zemēm, un sāli.
Pēc laiciņa mazais uzdeva citu jautājumu "Kāpēc tajā pusē ir tumšāks un šajā gaišāks?". Es tā pats apskatos vai tiešām un jā (vienkārši no vienas puses apmācies, bet otrajā saule spīd. sauli neredz.). Man likās, ka jautājums tika uzdots māsai, bet tā neatbildēja. Tad mamma teica tas tāpēc, ka tajā pusē ir mākoņi, kas aizsedz sauli. Šī atbilde apmierināja jautātāju un viņš neko vairs neuzdeva par šo tēmu, tomēr pats pie tās kavējās – aizvēra acis un iztaisnoja muguru + vēl paliecās mazliet uz priekšu un tad lēnām grieza galvu uz kreiso un tad uz labo pusi. Tā vairākas reizes. No tā, ka acis nebija aizvērtas ar baigo spēku (nebija grumbu, kas ir, kad stipri aizmiedz acis), es secināju, ka viņš skatās kā mainās gaisma. Tur kur tumšāks caur acu plakstiņiem būs tumšāks un tur kur gaišāks – gaišāks. Pārējā ģimenes daļa saskatījās un sasmaidījās – to es nez, ko viņi padomāja. Varbūt viņi neminēja, ko viņš dara, bet zināja. Un tas varbūt bija pavisam kas cits, nevis tas, ko es iedomājos.
Un es tā iedomājos tikai tāpēc (mandom), kas es pats tā darīju. Un daudzi tak tā darīja, m?
Un man patika tas mazais. Ne viņš žēlojās, ka viņam nav pleijerīša (māsai bija) un viņš nebļāva, kad viņam nepievērsa lieku uzmanību. Lieku 10/10 acis. 🙂
Vakar ieklausījos pukstos. Izrādās sirds tāda interesanta (nop, es nerunāju par mīlestībām). Tīri fiziski sirds ir pareģotā haosā (determinēts haoss ), t.i., tās svārstību frekvence ir katram dažāda, bet tomēr nepārsniedz noteiktas robežas. Pieņemsim, ka minimālā sirds svārstību frekvence ir A un maksimālā B . Sirds frekvence svārstās šajā diapazonā – no A līdz B. Tas ir normāli.
Slimam cilvēkam (sākas virzīšanās uz infarktu) frekvence samazinās. Tā kļūst mazāk haotiska un tātad vairāk paredzama. It kā liktos, ka forši , ja jau var paredzēt kā sirds darbosies, bet nop.. sirdij vajag kur izplesties. Dažas stundas pirms infarkta sirds frekvence kļūst ļoti regulāra un paredzama. Tad iestājas līnija, jeb filmu vārdiem sakot "pīīīīī" kardiogrammas aparātā.
..atgremots no E.I.Siliņa "Lielās patiesības meklējumos" (69.nodaļa)
Ko es gribeju teikt..? Sirds tak ir cilvēks un frekvence tas, ko viņš dara. Cilvēkam piedzimstot, šīs robežas A un B ir ļoti tuvu viena otrai. Tomēr pamazām tās mēs izplešam. Mēs tās pāraugam vai vismaz sasniedzam. Bērns nemāk valodu (piņemsim, ka robežas ir A=400 un B=600), bet mācoties, viņš tās paplašina uz A=350 un B=650. Tas turpinās ar katru iemācīto frāzi – viņš dara, mācās un atkārto. Domāju, ka uz pusaudža vecumu cilvēka frekvence kļūst mazāk attīstīta, jo pusaudzis (vairākums) mazliet pretojas videi, vecākiem. Tātad dzīvo uz atkārtojumiem, jo meklē savu vietu, meklē to, kas būtu viņa mērķis. Uz pusaudža izaugsmes beigu daļas parasti mērķis tiek atrasts vai arī tiek piespiests atrast un tad sākās posms tā sasniegšanai. Cilvēks apzināti iet uz mērķi, paplašinot savas robežas un aizpildot tās.
Pirmsinfarkts
Cilvēks atrod savu nišu. Sākas otrais papildināts pusaudža cikls , kurā papildus pie atkārtošanas nāk izzināšana. Robežas neplešas tikpat ātri, bet tikai palēnām – tiek attīstīta viena maņa (interese). Viņš iestrēgst vienā darbā, kurā notiek ik pa brīdim kaut kas jauns, bet tas nedod cilvēcisko prieku – izziņu. Un izziņa ir galvenais, kas izpleš robežas.
Es arī nedomāju, ka viena interese nespēs attīstīt robežas. Ja tā ir pietiekoši interesanta tam cilvēkam un spēj nest gandrīz katru dienu kaut ko jaunu, vai arī, ja pats cilvēks tajā nesīs kaut ko jaunu, tad robežas pletīsies.
Infarkts
To var nosaukt arī par pusmūža krīzēm vai rudens depresijām, vai vienkārši masveida slikto garīgo. Cilvēks ir vienā vietā un vienīgais, kas kustās ir laiks. Monotons darbs un domas ne tikai bremzē sirds robežas , bet arī liek tām palēnām sarauties. Viņa doma ir "par vēlu " (bet kā zinām par vēlu nav nekad) un viņš ir iestrēdzis. Daudzi pat gaida to elektrošoku , kas viņus pamodinās no komas. Bet bez gribasspēka un vēlmes kaut ko darīt, nekas nesanāk.
Skatoties otrā pusē
Otra galējība – cilvēks, nevis neko nedara, bet lien visur bezjēgā – veido bezmērķīgu haosu. Tas noved pie bezgalīgas raustīšanās, kura izraisa to pašu infarktu. Tikai šis infarkts atšķiras ar to, ka tu es bezgalīgā haosa ciklā. Tu raujies visur, kur vien iespējams. Kaut vai tikai ar vienu kāju vai roku, bet piedalies it visur. Tas nepalīdz nevienam. Kā jau teicu – bezmērķīgs. No tā cilvēks nevis kļūst lēnāks, bet kļūst nervozs, satraukts un svaidās no vienas galējības otrā – sāk raustīties , trīcēt .. Un to apstādināt atkal var tāds elektrošoks , kas tevi atmodina.
Ārsta ieteikums
Vakar niitro ar ierakstu lapā mosties.org man atgādināja vienu domu par santīmiem uz ielas.
Cilvēki iedalās sociālajās grupās. Mūžīgi rās augšējos un nepiedos diskrimināciju, bet paši vērsīsies pret sev relatīviem apakšējiem. Viss normāli – tā būs būt. Bet pēc kā mēs nosakām sociālo statusu? Protams, uzvalki un bārdas, skatiens, attieksme un arī smaka. Vēl viens (tāds ar smīnu ) veids būtu pēc tā, cik cilvēks ir gatavs pieliekties. Cik liels santīmgabals liks cilvēkam to pacelt (liks tupties, locīt muguru un aizņemt dārgo laiku).
Nabagam 1 santīms būs vērtīgs atradums, jo tam var pielikt klāt vēl vienu, vēl vienu, vēl.. sanāks maizei. Ko darīs mazliet bagātāks? tas viņam piesaista uzmanību, bet liekties viņš nelieksies. Galu galā maize viņam jau ir. Bet 5 santīmi.. hmm.. vērts jau padomāt, jo pieciem klāt var pielikt vēl un vēl, un vēl.. sanāks hotdogam.
.. 0,50Ls
.. 1Ls
utt. Un Tevis cienīgs pretinieks ir?
Bet kā jau jebkurā sistēmā/mācībā ir izņēmumi. Šajā gadījumā šie izņēmumi būtu tādi cilveka tipi kā kolekcionāri, skopuļi un vienkārši bērni (nevaru izdomāt par bērniem. Bagātie beerneļi tak arī necels, jo viņam tētis iedos vairāk . Varbūt mazākiem patiktu tāpat pacelt – mamma neļautu.). Bet pavērot jau var, kā katrs reaģē.
