am-

putni lido

Vakar atgriezos. Biju izbraucis jeb izlidojis no Latvijas. Darba darīšanās, bet no darba tur darīju nedaudz.

robežas cilvēki

Atšķirības sāk uztvert, kad notiek kaut kas savādāks vai arī, kad cilvēks atrodas citur un gaida "savādumus". Man bija tas otrais sākumā. Darbs cilvēkam liek mainīt attieksmi. Nē, drīzāk, tās izpausmes veidu. Publiskā darba vietā cilvēks smaida un ir ietrenējies daudzas frāzes, kas ir.. pieklājīgas. Un cilvēkam, kurš sūdzas, tas arī palīdz, jo viņu kāds klausās un atbild (savādāk viņš taču nemaz nesūdzētos). Tās frāzes un grimases no malas gan izklausās un izskatās tik viltotas, ka man gribas pārslēgt kanālu (salīdzinājumam "Zvaigžņu lietus". Par laimi to man vajadzēja darīt tikai vienu reizi. Pagaidām.).

Smaidam

Atpakaļceļā gan gadījās, ka vienam darbiniekam nebija komplektā šo frāžu un grimašu. Un tas man likās jau nepieklājīgi:

– Sorry, i lost my pillow. Can you give me one more?
– Where is your pillow?
– I don’t know..
– We don’t have any extra pillow..

Tad viņas spilvens atradās un to pasniedza aizmugurē sēdošais.

tur

visiem ir vienkārši pofig par tevi (un tas man ļoti labi patīk), ja nav sākusies saruna starp jums. Tu vari gandrīz vai lēkāt uz galvas (to vel neesmu iemācījies) un visi ies garām, bet tiklīdz paskatīsies kādam virsū, tā:"How are you today?".

Neviens neskatās

Mēs, latvieši, laikam esam tādi, ka mums patīk ielīst citu dzīvē. Mazliet novērot un salīdzināt. Paši noslēgti, bet kāri pēc citu domām un darbībām, skatieniem un grimasēm, vārdiem. Latvijā es, ejot pa ielu, skatos apkārt un galvenokārt uz cilvēkiem. Skatos acīs tik ilgi, līdz jūtu, ka uz mani arī paskatīsies. Ticu, ka šo pāreju var pamanīt, bet tas nav svarīgi. Lidostā aizkavēja lidmašīnu un visi tāpat kā skrēja rindā, tagad bēga no tās prom un sēdās brīvajās vietās. Sasēdās un daži iemiga, bet daži runāja savā starpā. Vientuļnieki skatījās pa logu vai laptopos. Tomēr neviens neskatījās pretī, neviens nevēroja. naiiiis.
Tas pats notika ārpus lidostas robežām galamērķa zemē.
Cilvēks nepievērš uzmanību līdz tu nesāc sarunu vai nepaskaties virsū. Es uzrāvos ar šādiem skatieniem gandrīz katru dienu 🙂 Tad skatiena mērķis mēģina uzzināt, ko es vēlos. Viens, varūt ne pārāk labs piemērs: gaidīju šefu, kad viņš pirka dzērienu un es stāvēju gabaliņu tālāk. Tad rindā no sāna iestājās kāds kungs, kurš interesanti skaitīja naudu un tas piesaistīja manu uzmanību. Kase bija jau brīva un neviens viņu nekavēja, lai iegādātos kaut ko. Viņš pamanīja manu blenzienu un apvaicājās vai es rindā pirmais, kaut gan es biju patālu, nemaz nekustējos un nebiju aizņemts ar kaut ko, kas kavētu mani pienākt pie kases.

uz ielas

Tur lielākā daļa cilvēku bez problēmām un tikai intereses pēc var pajautāt, kas tur tajā lielajā kastē (vedām izstādes stendu) vai kā savādāk kaut ko pajautāt. Bet tas parasti notiek tur, kur visi cieši saspiedušies vai atrodas nelielā telpā, kur ir nospiedošs klusums un telpa (piemēram, liftā, busiņā utt.).

telpās

Telpās – ja esi tas, kas apkalpo cilvēkus, sniedz informāciju, tad ierasta lieta: kāds no tāluma izsaka piezīmi par tevi. Bet tas speciāli, lai tu sadzirdētu un tad nāk klāt. Runā kādu laiku ar savu sarunas biedru. Es, personīgi, īsti nejūtu to brīdi, kad jāiesaistās, bet vajag.

lamāties

tavi mazie "fak" un "shit" nemaz netiks ņemti vērā. Tur apkārt mazliet mežonīgāk nolamājas, ja kāds vēlas. Šitie ir sinonīmu mūsu "bļīīīn!" vai vienkāršam "āāāā". Protams, vari izmantot visus savus bagāžas vārdus latviešu un krievu valodā, ja ir tāda tieksme. Man neradās.

detaļas

visur miljons detaļu, lai neko nesajauktu. Uz ceļa autovadītājam ziņojums tiek nodots trīs līmeņos: zīme, uzraksts uz asfalta un vēl dažreiz paskaidrojošais teksts virs galvas blakus luksoforam vai vēl kaut kur. Tur braukt var jebkurš, nopietni. Un nav brīnums, ka viņi pieraduši, ka viss tiek pasniegts uz paplātes, iebarots un sakošļāts. Tā laikam saucas lutināšana. Tomēr ceļi izskatās drošāki un pārliecināts, ka tā arī ir. Tikai pie tā pierod un tādā nestandarta situācijā cilvēkam jau rodas problēmas domāt, jo nav vairs nevienas zīmes, kas kaut ko norāda. Pats neesmu autovadītājs, līdz galam noteikti nezinu. Tāpat tādas detaļas ir ne tikai uz ceļa. Visur apkārt visādi sīkumi, kas viņiem palīdz dzīvot – mazina piepūles.

kopumā

šis bija atmiņā paliekošāks lidojums nekā pagājušo reizi. Man tā likās. Varbūt tāpēc, ka nebija liels bars kā pagājušo reizi. Tur viss tiek kontrolēts. Katrs štats kaut ko dara. Sacensība starp tiem visās jomās, nezaudējot patriotismu pret valsti un štatu. Veselīgas konkurences piemērs. Kā jau minēju, jūtams patriotisms – un ir par ko. Nav lieka čakara, ja gribi, piemēram, izlēkt ar izpletni. Tur dzīvojošais latvietis mums saka:"aa, ja gribat izlekt ar izpletni, tad no pilsētas 30 vai 50 jūdžu attālumā var aizbraukt. Pusstunda instrukciju un leciet tandēmā + var fotogrāfu noīrēt".

amerika maika

Nu, čo, salielīju? bišķ. nauda un amerika.


11 Replies to “am-

  1. Ļoti patīkas raksts un ilustrācijas.
    Ar mani ir tā pat, ar to skatīšanos un vērošanu, tik nebiju novērojis to Latvijas un citu zemju atšķirības. Laikam vēroju tik Latvijā, bet visnotaļ interesantas reakcijas mēdz būt .

  2. paldies. Nobildēt tādas reakcijas laikam sanāk biežāk nejauši vai speciāli kādam pozejot, ne?

  3. atkarīgs no objektīva, lai gan ar tiem lielajiem un garajiem ir mazliet vieglāk, jo var paslēpties, bet reizē grūtāk, jo tos viegli pamana 🙂
    bet tas ar ir interesants process,tāda kā mednieka sajūta.

  4. un gandarījuma sajūta par labu kadru! tad jau visiem fotogrāfiem tas jānovēl ;))

  5. Oo jā, tas ir lielākais spēks, kas dzen uz priekšu.
    Es domāju, to vajag pat visiem mākslas veidotājiem novēlēt, lai gan pat visai cilvēcei. Savādāk daudziem tik $$$ ir vērtību skala.

  6. jaap, tiklīdz man maksā par darbu/zīmējumu, tad man tas zīmējums nesanāk. Gribas “izspiest” kaut ko mega-krutu, ka sanāk sviests. Problēma vēl man rodas, kad jāzīmē un zinu, ka to vērtēs kāds (naudai nav sakara), tad arī tas pats efekts – gribas uzzīmēt smuki. Jau ilgu laiku mēģinu tikt tam pāri, bet nevaru saprast, kurā brīdī tieku un kurā nē – kādi apstākļi to iespaido.

  7. Uh cik pazīstamas sajūtas.
    Man šādi ir ar sesijām, kad cilvēks grib “smuku bildi”, tik tā īsti nav skaidrs, kas gan ir smuks 😀
    es kaut kā cenšos ar to cīnītes skaidri pašam sev definēt ko un kā gribu radīt, tad kaut kā tas kustas.

  8. ja es sev iegalvoju, ka to redzēšu tikai es un neviens cits, tad arī. Nesanāk tik dažreiz. līdzīgi ir .. tjip. Ja tu izdomātu aprakstīt kāu cilvēku – kāds viņš ir, iekļaujot gan labās, gan sliktās īpašības. Un kā tu pret viņu izturies un kā viņs pret tevi un pret citiem. Ko viņš spētu izdarīt sliktu, tavuprāt un ko labu. Un patiesāks būtu tas teksts, kuru tu rakstītu ar domu, ka neviens to neredzēs un tiklīdz tu to uzrakstīsi, tā sadedzināsi. Bet tāds teksts, kas rakstīts ar nodomu otram parādīt – būs pielaizīts un aplaizīts. Iesaku pamēģināt parakstīt 🙂

  9. Nais 🙂 citādāks ceļojuma apraksts.
    Aha, latvietim vērot patīk! Varbūt tāpēc, ka mūsu tautiešiem vispār asinīs ir salīdzināt (pārliecināties, ka otram neiet tik labi, kā tev :D), bet tajā vērošanā tomēr ir kāds spēks, manuprāt. Tajā brīdī, kad cilvēks domā ,ka viņu neviens neredz, nevērtē, tikai tad viņš pabāž ārā degunu no savas maskas, tad viņš vispatiesākais- sktiens, kustības, žesti, mīmika ir savādāki- nesamākslotāki.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *