Vakar pie mums uzstādīja dīvainu sistēmu. Tā mazliet bloķēja ieeju un izeju – īsti ērti kustēties nevarējām. Fotografēt to nedrīkstēja, bet ienest zīmuļus gan drīkstēja. Apmēram tā:

Lieki piemetināt (bet tomēr es to izdarīšu), ka agrāk mūsu pļaviņa izskatījās tukšāk. Nevienu nemocīja, kā tai iziet cauri.

Bet progress laikam dara savu un vecās zinātnes sadalās vēl trijās, kurās trūkst speciālistu. Mūsu pļaviņa arī tāda – sadalīta. Mīļo, Sīrupiņ, mēs nezinām, ko darīt.
Daudzi, protams, zina kā protestēt un dara to droši – ar skaļām balsīm, koši  – ar sulīgiem saukļiem. Es pagaidām vēroju.

Man pat tā no malas izskatās, ka tā sistēmsiena netraucē tik daudz. Gluži kā Matrix’ā – visas sitēmas ir uzlaužamas vai apejamas apkārt. Man likās pieņemams otrais variants.

Pēc dažiem mēnešiem, kad visiem izkaltušas rīkles un teltī vairs nav ēdamā, tie publiski paziņoja par radikālākiem soļiem (es vairs neko neteicu, par tiem soļiem.. nūū..lai sper savus soļus apkārt sienai. Un varēs spert jebkādus – radikālus, unikālus, kā balerīnai vai vienkārši rāpot.).
Tiek atrasts finansējums un radikālie soļi iegūst baudāmu asa sižeta 3D teātri.  Gribeju uzsvērt 3D, lai protestētāji mani nenosauc par pārāk nemodernu. Īstenībā tā bija baiga izklaide – izmantot jaunākos izgudrojumus un pielietot pret esošu ienaidnieku, kurš būtu vienkārši apejams (atkārtošos vēl daudz). Skat, tiem vairāki mēģinājumi jau uz sienas. Likās nekas nesanāks, bet pēc vairākām dienām likās tiek sasniegts zināms rezultāts – tika izurbta pus siena un protestētājiem pievienojās jauni ļaudis, kas sākuši atbalstīt jaunās idejas. Es to nosauktu savādāk – cilvēki, kuriem patīk, kad kaut kas brūk un kaut kam jākrīt. Šakāļi-demolētāji. Bij jautri. Man no malas arī. Visi tik vienoti, visi tik draudzīgi – sen nebija mūsu pļaviņa pieredzējusi tādu vienotu jautrību. Vienotu ideju un vienotu "salaužam vēl kaut ko". Mēs bijām diži un vareni.

Bet tāpat kā bērns mācas, tā sistēma kļuva mazliet gudrāka. Redzēju kā no aizmugures tai pieved resursus. Tās galvenais mērķis bija pretoties tiem, kas pretojās tai. Tika meklētas jaunas tehnoloģijas, stratēģiskie plāni un piesaistīta lielāka cilvēku grupa. Protams, ka veidoja aizsardzību pret to, kas iebrūk vistālāk un pēc dažiem mēnešiem sistēmai bija plāns:

Tā vienkārši kļuva biezāka – aizņēma vairāk vietas uz mūsu pļaviņas. Tas ko neapmierinātie izdarīja dažos mēnešos, sistēma atguva nedēļā un mācījās to darīt to vēl ātrāk. Protams, sitēma paziņoja, ka nevajag pretoties (es par to pašu – apejiet tak apkārt!!!).
Protestētāji nolēma neizmantot vairs vecās tehnoloģijas

un sāka pierast pie jaunās sistēmas. Daži teica, ka nav nozīmes pretoties. Bet tie, kas piedāvāja atrast jaunus līdzekļus un iznīcināt sienu ar lāzeru, neieguva pārāk daudz atbalsta. Visiem bija apnicis cīnīties, ja varēja savā pļavas pusē ganīt aitiņas. Arī neapmierinātie kļuva mierīgāki un sāka audzēt lopiņus.
Protams, pēc kara visi gudri un, protams, jaunā paaudze neko nesaprot no dzīves un nezina kā Lielais Urbis deva vaļā pret sistēmu. Tos dažus gadus vēlāk kādam izdevās aiziet garām sistēmai un tas izmīdīja taciņu. Īstenībā sistēma bija jau galīgi sapuvusi. To bija vienkārši aizmirsuši, bet dzīvoja kā viņus mācīja vecāki, kā bija pieraduši. Daži "no sab.atrautie" tomēr izdomāja iet garām.

Pēc dažiem gadiem mūsu pļaviņa atgriezās sākumstāvoklī – ne sienas, ne atmiņu par to. Tomēr rīt, kad vēl visi vēl gulēs, tur liks vienu pamatīgu sienu. To, pēc neoficiāliem avotiem, neviens nevarēs apiet – to izveidos platāku, biezāku un vēl super-super-superīgāku.

Nez, nez. Aplis kā aplis, tikai jo platāks aplis, jo vairāk liekas, ka ejam taisni, kaut gan pa riņķi.