Šodien klusā Svētdienas rītā es pamodos ļoti agri, ar domu, ka jāiet uz baznīcu. Iepriekšējā dienā (vakarā) es sagludināju savas smuki-smuki-smukākās drēbes un noliku glīti pa krēsliem. Balts krekls un svītraini gaišs uzvalks. Nevarēju aizmigt no satraukuma, jo loga gaisma naktī mazliet izgaismoja šīs drēbes. No rīta pamodos pats – neviens modinātājs vēl nezvanīja. Varbūt es biju tikai iesnaudies uz pāris minūtēm, jo tiešu laiku es neatceros, cikos aizmigu. Tas tomēr neradīja man neizgulējušos sajūtu. Es nomazgājos divkārtīgi un saģērbos. Pagāja kāds laiciņs līdz nozvanīja modinātājs un es varēju oficiāli kārtoties uz baznīcu.
Iegāju baznīcā, citu ļaužu pavadīts (tieši tāpēc es tajā laikā gāju). Ienācu, paņēmu no kabatas sīceni un sabēru pārdevējam saujā – nopirku divus hotdogus un "Buratino" limonādi uzdzert. Nosaucu "āmen" un ar to pietika. Ar šīm vienkāršajām kustībām saplūdu ar pūli. Noliku kājas uz lūgsnas galdiņa, atpogāju žaketi un izvēlējos futbola komandu par kuru šodien jūsmot. Platekrāns man bija mazliet no sāna, bet man patika..patika burvīgā Svētdiena, kurā es, un kā ikviens, saplūdu ar Dievu. Miers.