Šim iedvesma no Klāva Elsberga dzejoļa “Tēlniekam”. Ja lasīsiet, tad pamanīsiet iedvesmas rindiņu, bet savādāk dzejolis un zīmejums nav liekami kopā. (Kaut kad vēl viens tiks ielikts no k.elsberga iedvesmām).

TĒLNIEKAM

Laukakmeņu kapela spēlē
ledus laikmeta smagnējās dejas.
Nekustība ir viņu valsis.
Viņi nelēkā. Viņi slejas.
Neizteikt viņus. Kā zirnekļi tekalē
visi, pat smagākie valodas verbi.
Vasaras vakars. Nojautas raisās.
Kājas no akmens. Neplīvo tērpi.
Skaties, tu apsūno. Pamatīgs, varens –
re, kāds tu dejojošs akmens esi.
Tevi vairs nebradā. Drīz jau tev garām
jaunekļi degošas lāpas nesīs.
Tu būsi varens. Pārakmeņojies.
Lai dzelzsbetona tauriņi smejas.
Nečirksti, sastingsim mūžīgā liecībā,
desmittonnīgā balles dejā.
(Klāvs Elsbergs)