Viss iekšā tā savādi ņurd. Knosās zem plaušām. Atbalsojas plecos un viļņo pāri mugurai. Es pulsēju, aizverot acis - nogrimstu... Un palodze tik aizkrāmēta, un grīda tik neomulīga, un es tik aizbāzts, nobāzts un izbāzts.

^{Patika? Iesaki citiem:}