Vakar biju aizbraucis līdz Jelgavai, kur savu 55 gadu jubileju svinēja “Plēsums” – Latvijas Lauksaimniecības universitātes žurnāls/avīze. Rakstu tāpēc, ka ir sanācis dažreiz uzzīmēt plēsumam, gan studiju gados, gan mazliet tagad. Un tieši jubilejas numuram tika veltīti divi zīmējumi:
Daudz laimes un cerams sanāks uzzīmēt arī 555 gadu jubilejā! ;)))
–
ho ho ho! miris laikam gluži neesmu, bet tikai mazliet jaunos darbos 😉 Mēģinu saprast, kad man ir brīvāks, un tad arī pazīmēt 🙂 Iekavēti sveicieni vasarā jums!
Pat teātrī bez skatītājiem zālē, vienmēr atradīsies kāds, kurš tevi vēro…
Davis ©
Davis ©
Kaktuss
Tu saki: „Nedzīvs.”
Saki: „Vienkāršs stāds.
Vai brīvs vai nebrīvs –
Ko gan saprot tāds.”
Bet, paskat vien,
Cik skumjš uz palodzes tas stāv,
Kad vēji garām nes
Gar rūtīm sniegā pārslas mirdzošās.
Viņš neredz tās.
Viņš iegrimis ir sapņu ainās.
Viņš jūt,
Kā saknes karstā zemē lien,
Ka saule glāsta viņu –
Adataino.
Tik maigi glāstīt pratis nav neviens.
Ai, labais glāsts!
Ai, saldais saules sīrups!
Un tad
Nāk lietusgāzes šalcošās,
Nāk reizi gadā
Mazgāt viņu tīru.
Un atkal saule…
Sapņi skumjas kliedē,
Un kaktuss izplaukst
Sārtā, krāšņā ziedā;
Un sapņi izplaukst
Sārtā, krāšņā ziedā
Un pretī sniega pārslām rūtīs slejas.
Bet vējš aiz loga negants
Smejas, smejas.
Cik nejauki, ja kāds par sapņiem smejas.
/Harijs Skuja /
