Follow briiC on Twitter
1 Padalies/Share

Taureņi un Supervaronis

Dažreiz sanāk ilustrēt arī garākus tekstus. Аr Emīlu ir jau var teikt gatava grāmata "Taureņu vēzieniem plosošiem", kur es kā ilustrators un Emīls kā rakstnieks. Šī grāmata tapa vienā laikā, kad tikko radās doma par "Vienā Kadrā ". Paies mazliet laiciņš un tad jau taureņi arī, cerams. Tālākās rindkopas nav paredzētas taureņos , bet kas zin.



Supervaronis

Ar dūrēm es situ, dauzīju un kliedzu uz kameras durvīm, taču tās nevērās vaļā. Brūnas tērauda durvis, es nodomāju. Kilgors Trauts būtu teicis, ka kārtības mašīnas tevi iemetušas aiz pārskatīšanās, jo tu taču, visa sakne un pamats nevari, tu nedrīksti tikt bloķēts, taviem soļiem jābūt brīviem spērienam un ceļu nedrīkst aizšķērsot, jo tu esi radītāja izraudzīts, šūpulī auklēts, kā arī visādi citādi sociāli svarīga persona, kura nedrīkst tikt aizturēta.

„Laidiet mani ārā mērgļi”, es bļāvu – Kilgors Trauts neklausījās un arī palīdzēt viņš nespēja. Galu galā viņš bija tikai rakstāmmašīna. Un viņam nemaz nebija taisnība.„Man ir jāpārliecina viņus, ka esmu viņu vadonis”, es nodomāju. Hitlers, Staļins, Musolīnī, cik vel savu brāļu es pazinu? Napoleons? Nē, Napoleons priekš manis bija pārāk īsa auguma. Es savilkos staltākā stājā, jo šī doma mani apbēdināja. Es nepratīšu. Atmetu šo domu, kā nekam nederīgu.

Supervaronis

Es sāku domāt par to, cik daudz nevainīgu cilvēku šobrīd sēd ieslēgti Kolumbijā. Vai Meksikā? Cik daudz soļu spērienam tika bloķēti, lai tikai šie cilvēki, šīs mašīnas nebūtu uz vienas maģistrāles ar vel negrēkojušajām mašīnām. Acīmredzot šīs personas bija sociāli svarīgas. Un ja nu viņas ne pie kā nav bijušas vainīgas un kārtības mašīnas tās tur ieslēgtas aiz pārskatīšanās? „Jums jāatbrīvo manus draugus Meksikā un Kolumbijā”, es kliedzu ar dūrēm smagi sitot pa tērauda durvīm. Skaņa bija dobja, tā ilgi atskanēja kārtības mašīnu gaiteņos, klejoja pa koridoriem, līdz neviena nesasaukušas atgriezās pie manis. Viņi laikam domāja, ka es muļķojos, bet tā, protams, nebija taisnība. Un ja nu es savainotu sevi? Un ja nu es ar galvu sistos pret durvīm, kā muša pret stiklu peroties, vai arī tad neviens neatnāktu? Man noteikti bija jāizstāsta par draugiem Meksikā. Un ja es savainotu sevi, vai viņiem nekļūtu žēl? Varbūt viņi mani izlaistu aiz žēluma un vairs nekad, nekad nebloķētu manus soļus spērienam, jo zinātu, ka esmu pašsavainojoša mašīna, ko nedrīkst turēt aiz brūnām tērauda durvīm. Šāda doma man patika, taču trūka drosmes to īstenot.

Es būtu gribējis, lai šeit būtu restes, nevis durvis, un cik labi būtu, ja viņi man iedotu pildspalvu, bet viņi nedos, es biju jau lūdzis. Bet man tik ļoti pietrūka pildspalvas, es tad varētu uz sienas sazīmēt rūtiņas, uzzīmēt kameru ar īstām restēm, nevis brūnām tērauda durvīm. Es biju pieradis spēlēties viens. Bērnībā man nebija ar ko, toties man bija miljonu armija. Tā bija armija no maziem plastmasas zaldātiņiem – es katram devu vārdu, pakāpi un dzīvesstāstu. Bet tad viens no viņiem vienmēr kļuva par supervaroni un pārējie zaldāti palika otrajā plānā. Kad pārējie zaldāti palika otrajā plānā viņi vairs nebija zaldāti, viņi bija kara mašīnas, viņiem vairs nebija savu vārdu, dzīvesstāstu, jo man bija supervaronis. Un supervaronis nebija mašīna, jo viņš bija visa sakne un pamats, kurš nedrīksti tikt bloķēts, tā soļiem bija jābūt brīviem spērienam un ceļu nedrīkst aizšķērsot, jo viņš bija radītāja izraudzīts, šūpulī auklēts, kā arī visādi citādi sociāli svarīga persona, kura nedrīkst tikt aizmirsta. Bet es biju aizmirsts. „Es nekad nebūšu supervaronis”, es noteicu un ar galvu metos brūnajās tērauda durvīs.

Emīls Buiķis

Viens komentārs

  1. Thumb up 0 Thumb down 0
    Posted 21.05.2009 at 22:30 | Permalink

    :)))


Ir domas, kuras vēlies izteikt rakstiski?

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

Please leave these two fields as-is: