Dažreiz sanāk ilustrēt arī garākus tekstus. Аr Emīlu ir jau var teikt gatava grāmata "Taureņu vēzieniem plosošiem", kur es kā ilustrators un Emīls kā rakstnieks. Šī grāmata tapa vienā laikā, kad tikko radās doma par "Vienā Kadrā ". Paies mazliet laiciņš un tad jau taureņi arī, cerams. Tālākās rindkopas nav paredzētas taureņos , bet kas zin.
Supervaronis
Ar dūrēm es situ, dauzīju un kliedzu uz kameras durvīm, taču tās nevērās vaļā. Brūnas tērauda durvis, es nodomāju. Kilgors Trauts būtu teicis, ka kārtības mašīnas tevi iemetušas aiz pārskatīšanās, jo tu taču, visa sakne un pamats nevari, tu nedrīksti tikt bloķēts, taviem soļiem jābūt brīviem spērienam un ceļu nedrīkst aizšķērsot, jo tu esi radītāja izraudzīts, šūpulī auklēts, kā arī visādi citādi sociāli svarīga persona, kura nedrīkst tikt aizturēta.
„Laidiet mani ārā mērgļi”, es bļāvu – Kilgors Trauts neklausījās un arī palīdzēt viņš nespēja. Galu galā viņš bija tikai rakstāmmašīna. Un viņam nemaz nebija taisnība.„Man ir jāpārliecina viņus, ka esmu viņu vadonis”, es nodomāju. Hitlers, Staļins, Musolīnī, cik vel savu brāļu es pazinu? Napoleons? Nē, Napoleons priekš manis bija pārāk īsa auguma. Es savilkos staltākā stājā, jo šī doma mani apbēdināja. Es nepratīšu. Atmetu šo domu, kā nekam nederīgu.
Es sāku domāt par to, cik daudz nevainīgu cilvēku šobrīd sēd ieslēgti Kolumbijā. Vai Meksikā? Cik daudz soļu spērienam tika bloķēti, lai tikai šie cilvēki, šīs mašīnas nebūtu uz vienas maģistrāles ar vel negrēkojušajām mašīnām. Acīmredzot šīs personas bija sociāli svarīgas. Un ja nu viņas ne pie kā nav bijušas vainīgas un kārtības mašīnas tās tur ieslēgtas aiz pārskatīšanās? „Jums jāatbrīvo manus draugus Meksikā un Kolumbijā”, es kliedzu ar dūrēm smagi sitot pa tērauda durvīm. Skaņa bija dobja, tā ilgi atskanēja kārtības mašīnu gaiteņos, klejoja pa koridoriem, līdz neviena nesasaukušas atgriezās pie manis. Viņi laikam domāja, ka es muļķojos, bet tā, protams, nebija taisnība. Un ja nu es savainotu sevi? Un ja nu es ar galvu sistos pret durvīm, kā muša pret stiklu peroties, vai arī tad neviens neatnāktu? Man noteikti bija jāizstāsta par draugiem Meksikā. Un ja es savainotu sevi, vai viņiem nekļūtu žēl? Varbūt viņi mani izlaistu aiz žēluma un vairs nekad, nekad nebloķētu manus soļus spērienam, jo zinātu, ka esmu pašsavainojoša mašīna, ko nedrīkst turēt aiz brūnām tērauda durvīm. Šāda doma man patika, taču trūka drosmes to īstenot.
Es būtu gribējis, lai šeit būtu restes, nevis durvis, un cik labi būtu, ja viņi man iedotu pildspalvu, bet viņi nedos, es biju jau lūdzis. Bet man tik ļoti pietrūka pildspalvas, es tad varētu uz sienas sazīmēt rūtiņas, uzzīmēt kameru ar īstām restēm, nevis brūnām tērauda durvīm. Es biju pieradis spēlēties viens. Bērnībā man nebija ar ko, toties man bija miljonu armija. Tā bija armija no maziem plastmasas zaldātiņiem – es katram devu vārdu, pakāpi un dzīvesstāstu. Bet tad viens no viņiem vienmēr kļuva par supervaroni un pārējie zaldāti palika otrajā plānā. Kad pārējie zaldāti palika otrajā plānā viņi vairs nebija zaldāti, viņi bija kara mašīnas, viņiem vairs nebija savu vārdu, dzīvesstāstu, jo man bija supervaronis. Un supervaronis nebija mašīna, jo viņš bija visa sakne un pamats, kurš nedrīksti tikt bloķēts, tā soļiem bija jābūt brīviem spērienam un ceļu nedrīkst aizšķērsot, jo viņš bija radītāja izraudzīts, šūpulī auklēts, kā arī visādi citādi sociāli svarīga persona, kura nedrīkst tikt aizmirsta. Bet es biju aizmirsts. „Es nekad nebūšu supervaronis”, es noteicu un ar galvu metos brūnajās tērauda durvīs.
Emīls Buiķis
Mans rīts un ceļš uz darbu tuvākajā laikā būs ar pieturvietu “Latvijas Pasts”. Tomēr palaidu dažus ziedotājus garām un nenosūtījām ielūgumus.. tomēr visi saņems grāmatiņas, tik atsūtiet savu adresi, kas vēl to nav izdarījuši.
(šis un turpmākie foto no portret.lv )
Par atklāšanu.. Es daudz neko neatceros. Ir galējie punkti . Piemēram, “telpa tukša, pilna, tukša”. Tas tāpēc, ka es atnācu, kad tur bija tikai Joha, tad sanāca mazliet skriešanas, domāšanas un visa sakārtošana (pa to laiku telpa piepildījās). Tad es mēģināju pastāstīt un daudz ko aizmirsu pieminēt. Tātad labošos.
Gribēju pateikt, ka abu grāmatu nosaukumus izvēlējās māsa. Protams, ņemot par pamatu kādu zīmējumu. Man nebij ne reizi iebildumu. Man pat būtu grūtāk izvēlēties. Tāpat bija ar pantiņu grāmatu sākumā 🙂 un neko labāku es pašlaik nevaru iedomāties.
Vēl bija interesants fakts, ka apmēram katrs trešais ziedojums nāca kopā ar novēlējumu “Lai izdodas!”. Izdevās! 🙂
Tālāk prezentācijas komikss (bez paskaidrojumiem).
Atkārtošos, ka pusi neatceros, ko runāju. Un nemaz neatceros, kā jūs reaģējāt uz to visu.
Vispār man teica, ka tur nebija vietas, lai visi sanāktu (!) un dažiem bija jāgaida uz kāpnēm. Bet tam varētu būt izskaidrojums, ka ekrāns bija blakus ieejai un visi, kas ienāca turpat arī kaut kur apstājās ( + arī domāja, ka tālāk jau tāpat piebāzts un nav vietas. Vismaz tā izskatījās no ieejas puses.). Efekts sanāca tāds, ka lielākā daļa pie durvīm un nelaida pārējos, lai gan aizmugurē bija pabrīvāks (nebija tukšs, bet brīvāks).
Tad pēc runāšanas es domāju, ka parakstīšu pāris grāmatiņas un paklejošu apkārt, bet man to neļāva :)) Pirmās grāmatiņas parakstīju kājās stāvot, bet tad sapratu, ka nekā… vajag apsēsties. Un tā līdz pēdējam. Kad nebij ko parakstīt, tad palika daži draugi, komanda un ģimene. Tad ar beidzot tiku pie briiC nozīmītēm, kuras redzēju pie visiem pa atklāšanu, bet tikai ne pie sevis. Prezentācijā iteicu, ka ceptuve.lv (nozīmīšu ceptuve) 4.maijā bija dzimšanas diena, bet, pats to neapzinoties, sameloju, jo dzimšanas diena pārcelta uz 11.maiju. Turpat pie nozīmētēm bija iespēja paņemt trīs veidu pastkartītes no baddog.lv . Tiem, kam nav, meklējiet tās Baddog stendos.
Saņēmu arī daudz zīmuļus dāvānās. Krājumi papildināti aptuveni par 30 gab.
Atvainojos tiem, kurus nespēju sasaistīt caur vārdiem ar niku vai mājaslapu (man ir izteikta aizmāršība uz vārdiem. Bet sejas atceros).
Āāā, Inspired sagatavotos iedvesmas novēlējumus rādu arī jums :)) Tur arī var redzēt daļas no Aptiekas.
Tad dažās bildes: http://intelligent.lv/ru/viena-kadra/15354_24848.html
Plāni? Kad tikko sākām šo grāmatiņu, tad jau tad bija doma, ka tā jāizdod arī ENG versijā. Tad nu pie tā tagad strādāšu (strādāsim). Mēģināšu iesaistīt arī jūs ar palīdzību tulkošanā. Bet nu pagaidām nekas vēl nav sākts, jo vēl esmu šīs grāmatas noskaņās un darbos. Tas, protams, nav viss no plāniem, bet vairāk gan jau ar laiku.
Iegādāties? Pagaidām grāmatiņas var nopirkt pa tiešo no briiC.lv (sūtiet e-pastu uz briiClv@gmail.com norādot pasta adresi, kur nosūtīt grāmatu. Es jums nosūtīšu kā apmaksāt un tad tuvāko dienu laikā nosūtīšu arī grāmatiņu).
Bet varbūt jūs esat ieplānojuši apdrukāt kreklu un pirkt grāmatu? Pie manis to gan tā viegli nevar izdarīt, kā uzvelckreklu.lv , jo tur varēsiet iegādāties šo komplektu.
Kā arī davanas.draugiem.lv un galerija “Istaba”, bet visa aktuālākā informācija par pārdošanas vietām atrodama briic.lv/nopirkt/ . Cena: 5.10Ls.
Tie, kas domā, ka padārgi, bet tomēr vēlas iegūt savā īpašumā, jāklausās radio Naba – tur dažas grāmatiņas tiks izspēlētas balvās.
Un rīt eju nogādāt vēl pāris grāmatiņas uz pastu 😉
Paldies!
p.S. Ko aizmirsu pateikt?
