blociņsvētki – 20.blociņš (+94zim)

Vispār jau man šodien (un vakar iesākās) svētki. Blociņiem apaļa jubileja – 20.blociņš 🙂 svētki vienkāršā dienā. Šis nāca visilgāk no pārējiem, man liekas apmēram 4 vai 5 mēneši.. Parasti jau viens blociņš atnāk pa 1-2 mēnešiem. Značit, kaut kas tomēr nebija normā. Okau, sazīmēts un var pirkt jaunu. Tālāk daži zim. Read More


Tējasnoze

Tējā peldēja sū..ķeburiņi. Klasesbiedrs (tāda nu viņam iesauka, es neko nezinu.. 😉 ) skatījās kā tie kustās apkārt pa riņķi vien, vienā virzienā. Tad mainīja tējas maisīšanas virzienu un atkal skatījās. Pats nezināja, ka viņa sejas izteiksme mainās un ka viņš sāk neapzināti smaidīt. Acis viņam bija ļoti tuvu glāzes malai. Un ja skatītos viņam sejā no tāda pat augstuma, kādā bija viņs, tad varētu redzēt tikai acis un augstāk. Deguns jau bija palicis zem glāzes malas. Pašam viņam nepatika dzert tēju, kura peld sū..ķeburiņi, varbūt tāpēc viņš tos ilgi pētīja, ar karoti mainīdams to orbītu. Varbūt tā arī bija.. Tomēr mammai tā nelikās. Iekrāvusi ar plaukstu pa pakausi, viņa atgrieza smaidītāju atpakaļ reālajā pasaulē. Maģiskā mammas roka.
—
Pilnais teksts no “Sastādi man kompāniju“. Tur iekšā nepilns jeb mazliet izgraizīts. Tad nu šis kā patchss 🙂 jāpārlasa tie teksti no grāmatiņas, lai ieliktu te vēl tos, kuri nav pilni. Aizsūtīju māsai mazu saturu no nākamās paredzētās grām. Teksti būs pārsvarā no tā, ko es te sarakstīju iepriekš ar atslēgvārdu stāsts vai novērojums. Tomēr te vēl nekā daudz nav. Moš, līdz pašai grāmatiņas satura taustāmai fāzei te būs kas vairāk.


77. narkotiskais pārākums

Cilvēki tika nolikti uz kājām un tiem tika likts dzīvot. Dzīvoja jau arī. Tikai katrs rīkojās savādāk. Viens iekārtoja māju, otrs spēļu zāli, bet vēl seši apvienojās un piekāva divdesmito un trīsdesmit ceturto.
Šie abi rāpoja pēc palīdzības un lūdza to Septiņdesmit septītajam. Tas ar prieku palīdzēja, bet nejauši un pavisam negribot pašā prāta kaktā dzima pārākuma sajūta. Tā vēl nemaz nebija attīstījusies un nekā slikta nenodarīja. Pēc abu (20. un 34.) izārstēšanas un uzslavu saņemšanas, s-septītajam radās gandarījuma sajūta un daļa no tās aiztecēja pa sajūtu barības vadu uz pārākuma kambari. Pārākums mazliet paaugās. Pavisam pavisam mazlietiņ.
Es esmu karalis, jo palīdzu visiem
Apkārtnē ar katru palīdzību no 77. puses, pieauga pārliecība par tā labsirdību, godīgumu un nesavtīgumu. Tas viss bija taisnība.. tikai.. tikai bāzēts vēlāk kļuva uz kaut ko citu, nevis vienkāršu vēlmi palīdzēt. Viņam patika palīdzēt, bet vairāk patika papildināt savu pārākuma sajūtu. Jo vairāk kādam palīdzēja, jo vairāk vietas tā aizņēma prātā. Palīdzība sāka balstīties uz pārākumu, bet neviens to nemanīja. Arī 77. palīdzēja būdams pārliecībā, ka tā ir vislabākā vēlme no viņa puses.
Narkotiskais pārākuma efekts. Diemžēl viņam neiedegās sarkanas acis ugunīs kā ļaundariem multfilmās. Diemžēl viņš arī necēla vienu roku pret debesīm un nesmējās ļaundaru smieklos. “Diemžēl”, jo tad viņš varbūt redzētu sevi spogulī tādu un redzētu arī, kas viņām prātā. Bet būtībā nav nemaz slikts cilvēks (no malas). Un nevienam sliktāk nepaliek no tā. Varbūt bez šīs narkotikas viņš nebūtu tik daudziem palīdzējis.
Žēl tikai, ka mēs zinām kāds tam visam pamats.
p.S. viņa labdarība 99% (100 cilvēki mīnus 1 cilvēks viņš pats). Es nezinu vai pārākums atdzims, kad viņš palīdzot sev to iznīdēs.


hops – the žurka

Lēni, lēni no pagraba vilkās ārā suns.. zobos nesa milzīgu žurku. Mēs mājās jau to bijām nosaukuši par "hopu", jo viņa skraidīja baigā ritmā. Un šajā skraidīšanas ritmā mans mazais krustdēls, kuram ir 7 gadi, sāk repot baig.. Tad nu tāds stāsts par to žurku.
Suns nolika to mums pie pašām kājām un, šūpodams asti gandarījuma ritmā, skatījās uz mums. Ak jā, izkāris mēli. Atcerējos, kad žurka skraidīja, es vienmēr baig bļaustījos un mežonīgi ālējos – tā izrādīdams savu nepatiku. Tas gan bija tikai tad, kad man blakus istabā atradās vēl vismaz viens cilvēks. Kad neviena nebija, es tik sekoju līdzi skaņām ar mazliet puspavērtu muti. Kad atskanēja kaut kas skaļāks, man puspavērtajā uzlija smaids. Bet tas tikai tad, kad es biju vienatnē.
Man radās arī ideja par to, ka vajag palaist suni tur, kur biežāk atskanēja hopa skaņa. Tā es parādīju mājiniekiem, ka man ir izdoma un es spēju rast risinājumus (suns vai peļu slazdi.. dāāā ). Es neticēju, ka suns saķers hopu. Es pat cerēju, ka nesaķers, jo šī žurka mūsu (noteikti manu ) dzīvi padarīja par veselu puskilogramu dzīvīgāku. Mēs izrādījām savu sašutumu. Mums radās diskusijas un strīdi. Kad biju viens un man nevajadzēja jaukt galvu un klusumu ar savām klaigām, es iedomājos, kā hops skraida pa bēniņiem. Vai arī skrien gar putekļainām sienām ošņādamies pēc kaut kā. Hopa pelēkā krāsa un baltie zobi, kā arī garā aste – viss vietās. Suns to pierādīja. Es ienīstu suni. Viņš man izjauca manu puskilo prāta nodarbi. Tagad atgriežas klusums. Atgriežas vecās domas. Atgriežas viss, ko bija paņēmis un uzsūcis sevī hops – zināms, bet nemanāms dzīvnieks, kurš it kā ir ienaidnieks, bet palīdzēja dzīvot.
Prātam palīdz grauzēji
Un varbūt tāpēc cilvēki tik ilgi karo -kādam ir vajadzība pēc publiskas kliegšanas uz kādu. Izrādīšanās. Garlaicības aizsišana. Un galu galā bērnišķīga uzmanības pievēršana sev. Es vairs nekad nesastapšu šito hopu, bet es ceru, ka nāks cits – tāds mazs, mazs hops, kurš spēj ik pa brīdim man aizņemt prātu.
Es paslavēju suni par padarīto "Malacis! Labs suns!", bet , kā jau teicu, es viņu ienīstu. Bet es viņam nesitu. Nevienu reizi. Suns!


Tu-vāk(s) Dievam

Šodien klusā Svētdienas rītā es pamodos ļoti agri, ar domu, ka jāiet uz baznīcu. Iepriekšējā dienā (vakarā) es sagludināju savas smuki-smuki-smukākās drēbes un noliku glīti pa krēsliem. Balts krekls un svītraini gaišs uzvalks. Nevarēju aizmigt no satraukuma, jo loga gaisma naktī mazliet izgaismoja šīs drēbes. No rīta pamodos pats – neviens modinātājs vēl nezvanīja. Varbūt es biju tikai iesnaudies uz pāris minūtēm, jo tiešu laiku es neatceros, cikos aizmigu. Tas tomēr neradīja man neizgulējušos sajūtu. Es nomazgājos divkārtīgi un saģērbos. Pagāja kāds laiciņs līdz nozvanīja modinātājs un es varēju oficiāli kārtoties uz baznīcu.
Iegāju baznīcā, citu ļaužu pavadīts (tieši tāpēc es tajā laikā gāju). Ienācu, paņēmu no kabatas sīceni un sabēru pārdevējam saujā – nopirku divus hotdogus un "Buratino" limonādi uzdzert. Nosaucu "āmen" un ar to pietika. Ar šīm vienkāršajām kustībām saplūdu ar pūli. Noliku kājas uz lūgsnas galdiņa, atpogāju žaketi un izvēlējos futbola komandu par kuru šodien jūsmot. Platekrāns man bija mazliet no sāna, bet man patika..patika burvīgā Svētdiena, kurā es, un kā ikviens, saplūdu ar Dievu. Miers.
baznīcā