Vai tad var nesmaidīt?

Vakar braucu pa ierasto vilciena maršrutu Jelgava-Rīga un apsēdos pie loga. Pārējās vietas brīvas. Tad atnāca tāda četru cilvēku ģimenīte – tētis, mamma, meita un dēlēns. Nekas īpašs nebija novērojams, līdz dēlēns sāka runāt 🙂 Sākumā es nedzirdēju, ko viņš runā, līdz aizgāja līdz manām smadzenēm, un sapratu, ka viņš uzdod vecākiem (vairāk mammai) dažādus jautājums. Kā jau visi mazie.
"Kāpēc tur uz grīdas spīdīgas līnijas? Kāpēc tur tās vajadzīgas" – un pats pieliecas un mēģināja ar rokām pieskarties šīm metāliski spīdīgām līnijām. Tad mamma: "Izbeidz! Nu nevajag jau slaucīt nost zemi tur!". Mazais mazliet aprāvās, pārstāja "slaucīt", apsēdās un teica "Īstenībā tā nav zeme, bet sāls..mam" :)) mamma klusē, meita smaida. Tētis skatās uz mammu.
Nu es neskatījos uz grīdas un nepētīju vai tur tiešām ir sāls (sniega ārā parāk nav) un vispār kā tur vairāk sāls vai smilšu/zemes. Bet tas apgalvojums izraisīja arī man smaidu. Ar šo apgalvojumu beidzās diskusija par grīdām un zemēm, un sāli.
Pēc laiciņa mazais uzdeva citu jautājumu "Kāpēc tajā pusē ir tumšāks un šajā gaišāks?". Es tā pats apskatos vai tiešām un jā (vienkārši no vienas puses apmācies, bet otrajā saule spīd. sauli neredz.). Man likās, ka jautājums tika uzdots māsai, bet tā neatbildēja. Tad mamma teica tas tāpēc, ka tajā pusē ir mākoņi, kas aizsedz sauli. Šī atbilde apmierināja jautātāju un viņš neko vairs neuzdeva par šo tēmu, tomēr pats pie tās kavējās – aizvēra acis un iztaisnoja muguru + vēl paliecās mazliet uz priekšu un tad lēnām grieza galvu uz kreiso un tad uz labo pusi. Tā vairākas reizes. No tā, ka acis nebija aizvērtas ar baigo spēku (nebija grumbu, kas ir, kad stipri aizmiedz acis), es secināju, ka viņš skatās kā mainās gaisma. Tur kur tumšāks caur acu plakstiņiem būs tumšāks un tur kur gaišāks – gaišāks. Pārējā ģimenes daļa saskatījās un sasmaidījās – to es nez, ko viņi padomāja. Varbūt viņi neminēja, ko viņš dara, bet zināja. Un tas varbūt bija pavisam kas cits, nevis tas, ko es iedomājos.
Un es tā iedomājos tikai tāpēc (mandom), kas es pats tā darīju. Un daudzi tak tā darīja, m?
Vai tad var nesmaidīt, kad Tavs bērns smaida?
Un man patika tas mazais. Ne viņš žēlojās, ka viņam nav pleijerīša (māsai bija) un viņš nebļāva, kad viņam nepievērsa lieku uzmanību. Lieku 10/10 acis. 🙂


hops – the žurka

Lēni, lēni no pagraba vilkās ārā suns.. zobos nesa milzīgu žurku. Mēs mājās jau to bijām nosaukuši par "hopu", jo viņa skraidīja baigā ritmā. Un šajā skraidīšanas ritmā mans mazais krustdēls, kuram ir 7 gadi, sāk repot baig.. Tad nu tāds stāsts par to žurku.
Suns nolika to mums pie pašām kājām un, šūpodams asti gandarījuma ritmā, skatījās uz mums. Ak jā, izkāris mēli. Atcerējos, kad žurka skraidīja, es vienmēr baig bļaustījos un mežonīgi ālējos – tā izrādīdams savu nepatiku. Tas gan bija tikai tad, kad man blakus istabā atradās vēl vismaz viens cilvēks. Kad neviena nebija, es tik sekoju līdzi skaņām ar mazliet puspavērtu muti. Kad atskanēja kaut kas skaļāks, man puspavērtajā uzlija smaids. Bet tas tikai tad, kad es biju vienatnē.
Man radās arī ideja par to, ka vajag palaist suni tur, kur biežāk atskanēja hopa skaņa. Tā es parādīju mājiniekiem, ka man ir izdoma un es spēju rast risinājumus (suns vai peļu slazdi.. dāāā ). Es neticēju, ka suns saķers hopu. Es pat cerēju, ka nesaķers, jo šī žurka mūsu (noteikti manu ) dzīvi padarīja par veselu puskilogramu dzīvīgāku. Mēs izrādījām savu sašutumu. Mums radās diskusijas un strīdi. Kad biju viens un man nevajadzēja jaukt galvu un klusumu ar savām klaigām, es iedomājos, kā hops skraida pa bēniņiem. Vai arī skrien gar putekļainām sienām ošņādamies pēc kaut kā. Hopa pelēkā krāsa un baltie zobi, kā arī garā aste – viss vietās. Suns to pierādīja. Es ienīstu suni. Viņš man izjauca manu puskilo prāta nodarbi. Tagad atgriežas klusums. Atgriežas vecās domas. Atgriežas viss, ko bija paņēmis un uzsūcis sevī hops – zināms, bet nemanāms dzīvnieks, kurš it kā ir ienaidnieks, bet palīdzēja dzīvot.
Prātam palīdz grauzēji
Un varbūt tāpēc cilvēki tik ilgi karo -kādam ir vajadzība pēc publiskas kliegšanas uz kādu. Izrādīšanās. Garlaicības aizsišana. Un galu galā bērnišķīga uzmanības pievēršana sev. Es vairs nekad nesastapšu šito hopu, bet es ceru, ka nāks cits – tāds mazs, mazs hops, kurš spēj ik pa brīdim man aizņemt prātu.
Es paslavēju suni par padarīto "Malacis! Labs suns!", bet , kā jau teicu, es viņu ienīstu. Bet es viņam nesitu. Nevienu reizi. Suns!


santīms uz ie..las

Vakar niitro ar ierakstu lapā mosties.org man atgādināja vienu domu par santīmiem uz ielas.
Cilvēki iedalās sociālajās grupās. Mūžīgi rās augšējos un nepiedos diskrimināciju, bet paši vērsīsies pret sev relatīviem apakšējiem. Viss normāli – tā būs būt. Bet pēc kā mēs nosakām sociālo statusu? Protams, uzvalki un bārdas, skatiens, attieksme un arī smaka. Vēl viens (tāds ar smīnu ) veids būtu pēc tā, cik cilvēks ir gatavs pieliekties. Cik liels santīmgabals liks cilvēkam to pacelt (liks tupties, locīt muguru un aizņemt dārgo laiku).
Kāda summa liek Tev tiekties pēc tās?
Nabagam 1 santīms būs vērtīgs atradums, jo tam var pielikt klāt vēl vienu, vēl vienu, vēl.. sanāks maizei. Ko darīs mazliet bagātāks? tas viņam piesaista uzmanību, bet liekties viņš nelieksies. Galu galā maize viņam jau ir. Bet 5 santīmi.. hmm.. vērts jau padomāt, jo pieciem klāt var pielikt vēl un vēl, un vēl.. sanāks hotdogam.
.. 0,50Ls
.. 1Ls
utt. Un Tevis cienīgs pretinieks ir?
Bet kā jau jebkurā sistēmā/mācībā ir izņēmumi. Šajā gadījumā šie izņēmumi būtu tādi cilveka tipi kā kolekcionāri, skopuļi un vienkārši bērni (nevaru izdomāt par bērniem. Bagātie beerneļi tak arī necels, jo viņam tētis iedos vairāk . Varbūt mazākiem patiktu tāpat pacelt – mamma neļautu.). Bet pavērot jau var, kā katrs reaģē.